Pirms 100 gadiem Valkā Oto Nonāca redakcijā iznākošā laikraksta “Līdums” ievadraksts par situāciju vācu okupētajā Latvijā: “1918. gada 1. augusts mūs sastop pavisam jaunā situācijā. Kurzemes atsvabināšanas vietā Vidzemes pievienošana okupētai Kurzemei. Krievijas vietā ir nācis Ober Ost apgabals, ko pirms kara neviena ģeogrāfija nepazina. Apvienotā Latvija, Kurzeme, Vidzeme, Latgale? Kopā mēs pagaidām esam, bet vai mēs paliksim? No Brestas miera izlīguma vien izejot jāatzīstas, ka Latvijas daļām nav garantēta kopā palikšana. Savu tēviju, Krieviju, esam pazaudējuši, palikusi tikai dzimtene. Krievijas pilsoņi viena daļa latviešu formāli vēl ir: to jau apgalvo arī Vācijas ārlietu ministra biedrs fon dem Buše. Bet vai mēs jūtamies vairs iekšēji par Krievijas pilsoņiem? Tie, kas esam Latvijā, esam atkal palikuši par Baltijas provinču iedzīvotājiem. (..) Viena lieta ir nepārprotama, ka te, Baltijā, mēs esam izslēgti no jebkādas iespējas darīt iespaidu uz notikumu gaitu. (..) Galu galā piekto kara gadu mēs esam bez tēvijas, bet ar dzimteni. Viņa mums vēl ir palikusi, un to mums nekas nevar atņemt. Pienākumi pret to un pret savu dzimtenes tautu gulstas vēl uz mūsu pleciem.”