Labības atņemšana zemniekiem Krievijā. Laikabiedra zīmējums.

Pirms 100 gadiem “Rīgas Latviešu Avīze” par Latvijas neaizsargātību lielinieku priekšā: “Krievijā pret lielinieku laupītāju bandām, ja tās nebij pārāk lielas, zemnieki spēja atgaiņāties, tādēļ ka viņi tur dzīvo sādžās, kur var sabiedroties priekš kopējas lielinieku atsišanas. Tāda tad arī neskaitāmas reizes izdevusies. Mēs atrodam Krievijā plašus apgabalus, kur lieliniekiem nav izdevies nedz zemniekus aplaupīt, nedz pie viņiem nodibināt tā saucamās “nabadzības komitejas”. (..) Pavisam citādus apstākļus redzam Baltijā. Te zemnieki nedzīvo sādžās, bet zemnieku atsevišķi ciemati (mājas) izkaisīti pa visu zemi. Te nav iespējama tāda savstarpīgas palīdzības sniegšana, kāda notiek Krievijas sādžās. Kad uzbrūk vienam atsevišķam lauku ciematam, tad pietiek ducis jeb pusducis vai ceturtdaļducis ar ieročiem bruņotu laupītāju un nekāda pretošanās nav domājama. Pāris duču apbruņotu lielinieku spēj izlaupīt vai veselu apriņķi, jo vairāk tādēļ, ka pie mums, zemniekiem, kā zināms, mājās nav nekādu ieroču. Pēdējie visiem noņemti. (..) Varbūt pietiktu to lielinieku, kuriem, kā bauma apgalvo, esot paslēpti ieroči un kuriem vajadzīgā brīdī droši vien piebiedrosies visi vietēji dienaszagļi un noziedzīgie elementi. Šāds “vajadzīgais brīdis”, saprotams, varētu rasties tikai tad, kad vācu karaspēks atstāj zemi. (..) Šimbrīžam gan no vācu kara spēka aiziešanas iz Baltijas nav runa. Bet ar šāda gadījuma varbūtību jārēķinās, ja, piemēram, Baltijas iedzīvotāju priekšstāvji vai vadošie elementi reizi izteiktos pret Baltijas saiti ar Vāciju”.