Arhīva foto

Pirms 90 gadiem Iekšlietu ministrijas Administratīvā departamenta direktora vietnieks V. Ludiņš “Jaunākajās Ziņās” atzīmēja, ka aizvien vairāk Latvijas iedzīvotāju cenšoties mainīt klaušu laikos muižnieku dotos uzvārdus. Pēdējā laikā vien saņemti ap 1000 iesniegumu: “No tiem redzams, cik piedauzīgi nonievājoši, neestētiski vai citādi nepatīkami uzvārdi daudziem pilsoņiem jālieto. Minēšu tikai dažus piemērus: Vepris, Lupata, Tūplis, Žīdiņš, Prastais, Slakteris, Muļķis, Diedelnieks, Žmogs, Antiņš, Tupētājs, Čorts, Duraks, Peļujērs, Cūkdziesma, Ausuleitis, Dibens, Zābaks, Lops, Tītars, Suseklis, Zoss, Žurka, Lejasblusa, Tēviņš. Muižnieki uzskatījuši to par nevainīgu joku dažu labu nosaukt taisni bezkaunīgos uzvārdos, kuri lielāko tiesu uzglabājušies līdz šai dienai.” Daudzi nemaz nezināja, ka ir likums, kas uzvārdus ļauj mainīt, un tas nemaksā dārgi. Ludiņš mudināja pilsoņus nesamierināties un mainīt pazemojošus uzvārdus, jo dokumentu noformēšana maksāja tikai 80 santīmus. Uzvārdu maiņa gan nebija atļauta personām, kas sodītas ar cietumsodu, nepilngadīgajiem atsevišķi no vecākiem, aizgādniecībā esošām personām, kā arī gadījumos, “ja ar to aizskar citu personu intereses vai kaitē labiem tikumiem”. Noraidīja arī “nemotivētus lūgumus”, piemēram, ja latvietis gribēja uzvārdu Lords.