Ilustratīvs attēls

Latgalē līdz 50% analfabētu

Pirms 90 gadiem Statistikas pārvalde ziņoja, ka Vidzemē vidēji lasīt un rakstīt neprot vairs tikai 5% iedzīvotāju. Madonas un Jēkabpils apriņķos analfabētu skaits vēl bija 10%, līdzīgi kā vidēji Kurzemē. Atsevišķās Vidzemes, Zemgales un Kurzemes daļās tomēr varēja sastapt vietas, kur lasīt neprata 15 – 20%. Latgalē nepratēju skaits svārstījās starp 30 – 40%, bet pierobežas pagastos ar Krieviju tas sasniedza pat 50%. Atšķirības starp Kurzemes, Zemgales, Vidzemes un Vitebskas guberņu, tas ir Latgales latviešiem, šajā ziņā bija vērojamas jau pirms Pirmā pasaules kara. Tā 1913. gadā Cēsu apriņķī lasīt prata 80,5% , bet Daugavpils apriņķī – 38,7%. Neskatoties uz Pirmā pasaules kara bremzējošo efektu, lasīt un rakstīt pratēju skaits, kas Latvijā, salīdzinot ar citām Krievijas impērijas daļām, tradicionāli bija augsts, turpināja pieņemties spēkā. 1935. gadā lasīt prata 89% Latvijas iedzīvotāju, vecāku par 10 gadiem. Latgalē šis procents bija 73%, kamēr pārējos novados pārsniedza 90% – Vidzemē pat 96,48%. Analfabētisms pārsvarā bija sastopams etnisko minoritāšu vidū Latgalē, turklāt tur atšķīrās arī vīriešu un sieviešu lasītpratēju skaits, par sliktu otrajām. Pārējos novados lasīšanā un rakstīšanā starp dzimumiem nebija lielu atšķirību. Par spīti tam, ka 1940. gadā Latvijā analfabētisms vairs nebija problēma, padomju okupācijas vara propagandas nolūkos pat Rīgā rīkoja “kursus analfabētiem”. Netika gan ziņots, cik daudzi tos apmeklēja, taču visi mācoties “ar lielu dedzību”.