Pirms 90 gadiem avīze “Pēdējā Brīdī” vēstīja, ka Iekšlietu ministrija kā “nepārdomātus” atcēlusi un nodevusi tālākai izstrādāšanai Kuldīgas pilsētas domē “Saistošos noteikumus par palīdzības sniegšanu uguns nelaimes gadījumos Kuldīgas pilsētā”. Noteikumi paredzēja, ka “ugunsgrēka gadījumos katram darba spējīgam pilsonim, vienalga, kur viņš arī neatrastos, jāsteidzas uz ugunsgrēka vietu un jāstājas ugunsdzēsēju komandiera rīcībā”. Tas pats bija jādara visiem zirgu īpašniekiem, kam bija jāierodas ar pajūgiem. Vispirms protestu par šādiem noteikumiem iesniedza Veselības departaments, aizrādot, ka ārstus, feldšerus, vecmātes un farmaceitus, kā arī citu medicīnisko personālu nevar piespiest atstāt vietu, kur tie pilda savus pienākumus. Tad sāka iebilst pārējie, jo neesot grūti iedomāties haosu, kāds iestātos, ja apmēram puse Kuldīgas iedzīvotāju ugunsgrēka gadījumā steigtos uz notikuma vietu. Žurnāls “Ugunsdzēsējs” šos noteikumus nosauca par “viduslaiku rēgu”, jo tie saskanot ar 14. gadsimtā, viduslaikos, Marburgas pilsētā izdotajiem: “Ja pilsētas domes gādība par iedzīvotāju drošību tikai iekš tam pastāv, sadzīt ugunsgrēka vietā nedisciplinētu ļaužu pūli, tad Kuldīgas iedzīvotāji tiešām nav apskaužami.”