1927. gada 27. aprīlī. 1

Latvijā aktivizējas folkloras vācēji

Pirms 90 gadiem izglītības ministra Raiņa pilnvaru laikā tika izdoti noteikumi par Latviešu folkloras krātuvi (LFK), kas deva juridisku pamatu 1924. gadā izveidotajai folkloras vākšanas struktūrai un ļāva uzsākt darbu praktiski. Noteikumos bija norādīts, ka pie Izglītības ministrijas Pieminekļu valdes pastāv folkloras krātuve, kuras uzdevums ir veicināt latviešu tautasdziesmu, pasaku, tradīciju un tamlīdzīgu garamantu krāšanu, saglabāšanu un pētīšanu. LFK ir sākums mūsdienās pastāvošajam LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtam. Tā kā algotu darbinieku skaits bija ierobežots, 20. – 30. gados par nozīmīgu folkloras materiālu vākšanas balstu tika uzskatītas skolas un skolēni. 1930. gadā no vairāk nekā pusmiljona atsevišķu folkloras materiālu vienību, kas bija iesūtītas četru gadu laikā, puse pienāca no skolām. Folkloras krātuves pārzinis Kārlis Straubergs, togad cerot uz vēl lielāku skolēnu aktivitāti, aicināja apmeklēt veco ļaužu patversmes laukos, jo tās esot “neizsmeļams” avots. “Tehniski darbs nav grūts: jāraksta, kā dzirdēts, nelabojot arī bērna nemākulīgo valodu un rakstību; pēc iespējas izloksnē; jāraksta it viss, ko dzird,” viņš skaidroja. Informāciju par LFK misiju Straubergs regulāri publicēja provinces laikrakstos. Aktīvistus mudināja vākt ne vien tradicionālos folkloras materiālus, bet, piemēram, arī tautas medicīnas paņēmienus un ziņas par ārstnieciskajiem augiem. Pie relatīvi mazāk apgūtiem reģioniem tika pieskaitīta Kurzeme – Ventspils, Kuldīgas, Talsu apriņķi; tāpat Latgale – Ilūkstes, Ludzas, Jaunlatgales (Abrenes) apriņķi. LFK mītne Rīgā atradās K. Valdemāra ielā 36a, pēc tam Rīgas pilī.

Reklāma
Reklāma