Viena no agrīnajām K. Zāles Brīvības pieminekļa versijām.

Pirms 90 gadiem Latvijas Ministru kabinets izdeva noteikumus par Brīvības pieminekļa komiteju, kuras uzdevums bija sagādāt finanšu līdzekļus Brīvības pieminekļa uzcelšanai un uzcelt šo pieminekli Rīgā. Komitejas priekšsēdētājs bija Valsts prezidents, šajā gadījumā Gustavs Zemgals; tajā ietilpa valdības vadītājs un svarīgāko nozaru ministri, Rīgas pilsētas, pašvaldību un organizāciju amatpersonas, kā arī “atsevišķas personas”, ko pieaicinājis prezidents. Brīvības cīņu pieminekļa ideja bija tikai pāris gadu jaunāka par Latvijas valsti, taču līdz tam visi plāni allaž atdūrās pret atziņu, ka valstij ir daudz svarīgākas lietas, kam tērēt naudu. 20. gadu otrajā pusē kļuva skaidrs, ka tā Latvija var vispār palikt bez šāda pieminekļa, tāpēc nostiprinājās atziņa, ka finansējums iegūstams tikai ziedojumos. Dažas dienas pirms valdības lēmuma “Jaunākās Ziņas” sprieda: “Vismaz sestā daļa no Latvijas apmēram 2 miljoniem iedzīvotāju var no savas peļņas atlicināt gadā zināmu minimumu piemineklim, mūžīgas piemiņas zīmei tiem notikumiem, kas devuši šiem pilsoņiem iespēju atrasties un darboties brīvā valstī.” Bija izrēķināts, ka tādā kārtā, katram sestajam ziedojot vismaz latu gadā, pāris gadu laikā varētu savākt ap 700 tūkstošiem latu. Ar to pietiktu celtniecības sākšanai. Padarot ziedošanu par “morālisku un goda pienākumu”, iesaistot uzņēmējus un organizācijas, varētu savākt vēl vairāk. “Pilsonis, kas gada beigās neuzrādīs kvīti par gadā izdarīto minimālo ziedojumu, būs spiests aiz goda un kauna sajūtas izdarīt savu patriotisko iemaksu,” prātoja laikraksts.