×
Mobilā versija
Brīdinājums +19.4°C
Leontīne, Lonija, Ligija, Leokādija
Trešdiena, 23. maijs, 2018
7. februāris, 2018
Drukāt

1928. gada 7. februārī. “Aizved mani uz Slīteres siliem…” (3)

Elksne

Ārija Elksne (1928 – 1984).

Pirms 90 gadiem mūziķa ģimenē Rīgā piedzima viena no latviešu tautā iemīļotākajām un visdažādākajos dzīves gadījumos citētajām dzejniecēm Ārija Elksne, meitas uzvārdā Grietiņa (pseidonīmu “Elksne” viņa izvēlējās 50. gados, kad uzsāka literātes darbību). Viegli lasāmas un uztveramas, stāstošas par ģimeniskām vērtībām, cilvēciskām attiecībām un pārdzīvojumiem, dabu, Ārijas Elksnes dzejas rindas bieži izmantotas pastkartēs un kā dziesmu vārdi. Arī Ulda Marhilēviča komponētais un Mirdzas Zīveres dziedātais “Lūgums”: “Aizved mani uz Slīteres siliem/Kad tur sila purenes zied…”, kas teju folklorizējies, ir viņas. Bez tam Elksne darbojusies kā A. Puškina, M. Ļermontova, A. Bloka, A. Ahmatovas, H. Heines lirikas atdzejotāja un F. Dostojevska tulkotāja. Mūža sākumā viņa gan izvēlējās kļūt nevis par literāti, bet mediķi; 50. – 60. gados kādu laiku centās apvienot abas nodarbošanās, līdz izvēlējās pirmo. Pirmais Ārijas Elksnes dzejoļu krājums “Vārpu valoda” iznāca 1960. gadā un uzreiz guva atsaucību. “Elksnes emocionālā valoda ir klusa, nosvērta, dažkārt viegli smeldzoša. Ārēji vienkāršā izteiksme slēpj sevī dziļas, sirsnīgas izjūtas,” tolaik rakstīja kritiķi. Literatūrzinātnieki norāda, ka Elksnes dzeja lasāma kā dienasgrāmata – tajā izstāstīti viņas personiskās dzīves pārdzīvojumi. Mūža nogalē dzejniece cieta no depresijas un 1984. gadā, drīz pēc dzīvesbiedra – operdziedātāja Miķeļa Fišera – nāves, izdarīja pašnāvību, izlecot pa logu.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Tas, kā Elksnes gadadienā vairums (tajā skaitā LTV1 un pedgogs.lv) ņemas tikai ap viņas privāto dzīvi, rāda humanitārās nozares stāvokli valstī. Vai tiešām par dzeju sakarīgi rakstīt vairs nemāk un nemāca?

    • Nemāk, kaut kā neiznāk, kau gan demokrātija, kapitālisms un svaigi banāni katru dienu pieejami. Ēd, dzer, izklaidējies, kāda tur dzeja? Redz, patu VVF lūgtin’ lūdzās:”Brīvība mums ir, izsūtījums nedraud, laipni lūdzu, būsim radoši un veidosim radošu nākotni!” Runa Latvijas Radošo savienību plēnumā Latvijas Nacionālajā teātrī 2009.gada 1.jūnijā.

  2. To depresiju viņai, vis ticamāk, uzdzina “kuharkinu ģeķu” izpildīšanās priekšnieku amatos: zema inteliģence, zema morāle, formāla izglītība, tikai, lai tiktu priekšniekos, kur nav jāstrādā ne fiziski, ne intelektuāli…
    Dzelzs priekškars liedza izrauties laiku pa laikam uz kultūras centriem pasaulē relaksācijai.
    Tipisks latviešu radošās personības liktenis.

Draugiem Facebook Twitter Google+