Ārija Elksne (1928 – 1984).
Ārija Elksne (1928 – 1984).
Ārija Elksne (1928 – 1984).

1928. gada 7. februārī. “Aizved mani uz Slīteres siliem…” 3

Pirms 90 gadiem mūziķa ģimenē Rīgā piedzima viena no latviešu tautā iemīļotākajām un visdažādākajos dzīves gadījumos citētajām dzejniecēm Ārija Elksne, meitas uzvārdā Grietiņa (pseidonīmu “Elksne” viņa izvēlējās 50. gados, kad uzsāka literātes darbību). Viegli lasāmas un uztveramas, stāstošas par ģimeniskām vērtībām, cilvēciskām attiecībām un pārdzīvojumiem, dabu, Ārijas Elksnes dzejas rindas bieži izmantotas pastkartēs un kā dziesmu vārdi. Arī Ulda Marhilēviča komponētais un Mirdzas Zīveres dziedātais “Lūgums”: “Aizved mani uz Slīteres siliem/Kad tur sila purenes zied…”, kas teju folklorizējies, ir viņas. Bez tam Elksne darbojusies kā A. Puškina, M. Ļermontova, A. Bloka, A. Ahmatovas, H. Heines lirikas atdzejotāja un F. Dostojevska tulkotāja. Mūža sākumā viņa gan izvēlējās kļūt nevis par literāti, bet mediķi; 50. – 60. gados kādu laiku centās apvienot abas nodarbošanās, līdz izvēlējās pirmo. Pirmais Ārijas Elksnes dzejoļu krājums “Vārpu valoda” iznāca 1960. gadā un uzreiz guva atsaucību. “Elksnes emocionālā valoda ir klusa, nosvērta, dažkārt viegli smeldzoša. Ārēji vienkāršā izteiksme slēpj sevī dziļas, sirsnīgas izjūtas,” tolaik rakstīja kritiķi. Literatūrzinātnieki norāda, ka Elksnes dzeja lasāma kā dienasgrāmata – tajā izstāstīti viņas personiskās dzīves pārdzīvojumi. Mūža nogalē dzejniece cieta no depresijas un 1984. gadā, drīz pēc dzīvesbiedra – operdziedātāja Miķeļa Fišera – nāves, izdarīja pašnāvību, izlecot pa logu.

Reklāma
Reklāma