Latvijā
Vēsture

1929. gada 26. maijā. Pamatakmens Sudrabkalniņa piemineklim0


Pieminekļa atklāšana 1937. gadā.
Pieminekļa atklāšana 1937. gadā.
Pieminekļa atklāšana 1937. gadā.

Pirms 90 gadiem Sudrabkalniņā, Rīgas pievārtē pie agrākās Dammes muižas, tika likts pamatakmens piemineklim 1919. gada novembra sākumā cīņās pret bermontiešiem kritušajiem 6. Rīgas kājnieku pulka karavīriem.

Tolaik pieminekļa vietu iezīmēja melns koka stabs, bet otrpus ceļam atradās nevis daudzstāvu ēkas, bet mežiņš. Tēlnieka Kārļa Zāles un arhitekta Ernesta Štālberga veidotā piemiņas vieta tiek uzskatīta par vienu no 20.–30. gadu veiksmīgākajiem tāda veida pieminekļiem. Lāčplēša dienā 11. novembrī tur regulāri notiek piemiņas pasākumi.

Ideja par pieminekli vietā, kur 1919. gada 3.–11. novembrī Rīgas kājnieku pulks pie Dammes muižas, Anniņmuižas un Zolitūdes sastapās ar sīvu bermontiešu pretestību, zaudējot 41 kritušo un 295 ievainotos, radās jau 1925. gadā, taču objekta tapšana izrādījās ilgs process.

Naudas līdzekļus gadiem vāca kā sabiedrības ziedojumus. Rīgas pilsētas valde ideju atbalstīja, piešķirot bez maksas granīta bluķus no Daugavgrīvas cietokšņa vaļņiem. Tikai 1934. gada septembrī izdevās savākt pietiekamu summu, lai sāktu reālu būvniecību. Zāles ideja bija veidot pieminekli kā mūri, kas iegrauzies kāpā un aizšķērso ceļu ienaidniekam. Būvniecības laikā līdzekļu vākšana turpinājās.

Sudrabkalniņa pabeigšanas brīdis pienāca vēl trīs gadus vēlāk – 1937. gada 31. oktobrī, kad notika iesvētīšana un monumentu atklāja valsts vadītājs Kārlis Ulmanis. Padomju laikā pieminekli nenojauca, taču tas iegrima aizmirstībā; no tā pazuda bronzas plāksne ar kritušo vārdiem. Palika vien teksts “Rīgas pulka karavīriem Rīgas aizstāvjiem 1919”. Plašāka sabiedrība par Sudrabkalniņa eksistenci atkal uzzināja atmodas gados, kad radās interese, kam tas domāts.

LA.lv