1935. gada 2. februārī 0

Pirms 80 gadiem, 1935. gada 2. februārī, rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš “Jaunākajās Ziņās” sūdzējās par vārda “spīkers” izplatīšanos presē un radio, rosinot šo barbarismu “izdeldēt no mūsu valodas”:

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Lasīt citas ziņas

“Ja stāvam par visu latvisku, tad mums jārod pašu vārds tā labā cilvēka apzīmēšanai, kas runā skaidrā un daiļā valodā. Vārds “spīkers” latvieša ausij ir stipri nedaiļš, atgādina sen savu lomu nospēlējušos “spīķerus”. Vēl nedaiļāk tas izklausās sieviešu kārtā: “spīkere”. Radiofona darbinieki pat saka: “spīkerša” vai “spīkerīša”, kas skan jau pavisam neglīti. Manis proponētais jaunais vārds ir senlaicīgais “saucējs”. “Saucējs”, “saucēja”, “mūsu saucēji”. To zīmīgi lietoja visos gadījumos, kad vajadzēja ko plaši izziņot, kamēr vēl ziņojumus neizplatīja rakstiski. Tirgos un sevišķi ūtrupēs ir saucējs joprojām.” Jāpiebilst, ka Jaunsudrabiņš runāja par “spīkera” lietošanu radiodiktora, raidījuma vadītāja apzīmēšanai, ne politiskas amatpersonas nozīmē.