Pirms 80 gadiem, 1936. gada 12. jūlijā, Latvijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs, faktiski ministrs Vilhelms Munters laikrakstam “Rīts” sniedza Eiropas drošības situācijas raksturojumu, atzīmējot draudīgo Vācijas militarizēšanos: “Bet vai Vācija ar vieglu roku šos jaunos karavīrus raidīs jaunā karā? Man ir iespaids, ka vadošās personas Vācijā karaklausības ieviešanu un armijas reorganizāciju pirmā vietā uzlūko kā labu līdzekli, lai atdotu vācu tautai pašapziņu un drošības sajūtu. Protams, šeit slēpjas arī briesmas, jo kārdinājums izmēģināt vismodernāko kara tehniku un jaunākos bruņošanās sasniegumus var pieaugt. (..) Neviena valsts vairs nevēlas būt par bīdāmu bandinieku politiskā šaha spēlē, un, neskatoties uz spēku dažādību, lielvalstīm ar šo tendenci jārēķinās. Tas, pēc manām domām, ir ļoti dabīgi, jo mazām valstīm ir tikai viena politika – miera politika.” Savdabīgi, ka Munters, raksturojot Eiropas lielvalstu politiku, pilnībā izlaida PSRS, ko tobrīd Rietumos vēl neuzskatīja par ietekmīgu spēlētāju.