Pirms 80 gadiem laikraksta “Rīts” korespondents par atpūtnieka dzīvi klusajā Mērsragā: “Ciemā ir 300 māju, pasta kantoris, divas baznīcas, veikali un divi frizieri. Rīgas preces, izņemot papirosus, ir par 10% dārgākas nekā galvaspilsētā. Pārtikas produkti turpretim, īpaši zivis un ogas, gandrīz uz pusi lētāk nekā Rīgā. Mellenes maksā tikai 35 sant. kilograms, ķirši 60 sant., avenes tikpat, mazie lucīši 20 sant. kāls. Mērsragā peldēties var trīs vietās. Kam jūrā nepatīk, var peldēties kanālī, kur saulainās dienās ūdens temperatūra sasniedz 23 grādus. Pretim lielceļam jūras krasts ir apaudzis ar zāli, un, kamēr tiek līdz jostas vietai ūdenī, ir jābrien vismaz kilometrs. Katrs peldētājs, brienot jūrā, paņem līdzi garu kāsi, kuru iesprauž labu gabalu no krasta, pēc tam noģērbj peldkostīmu, to atstāj uz kāša un jūrā visi peldas kaili. Kad pelde galā, katrs atgriežas pie sava kāša, uzvelk peldkostīmu un dodas krastā. Kostīma saslapināšanu uzskata par ēverģēlību un necieņu pret drēbēm. Mērsradznieki peldviesus ieredz labi, sarunājoties sauc uz “tu” un ir ļoti izpalīdzīgi. Bet viņi necieš modernos pilsētniekus, īpaši pilsētnieces. Kad kāda vasarniece Mērsragā parādījās pidžamā, mātes bērnus izveda uz ceļa un teica: “Ja nu jūs neesat redzējuši velnu, tad te viņš ir.” Viņiem nepatīk arī sievietes, kas smēķē.”