Pirms 80 gadiem Rīgā svinīgi atklāja 1. Latvijas daiļamatniecības izstādi, kuras svarīgumu pasvītroja tas, ka atklāšanas runu sacīja valsts vadītājs Kārlis Ulmanis, tāpat klāt bija valsts “otrā persona” ģenerālis Jānis Balodis, valdības locekļi, armijas vadība, diplomātiskais korpuss, augstskolu rektori, sabiedriskie darbinieki un radošā inteliģence – kopumā ap 1000 personu. Kongresu un Amatu namos, kā toreiz bija nosaukta attiecīgi Lielā un Mazā ģilde, bija izvietoti tūkstošiem eksponātu. Izstāde apstiprināja vēlmi uzņemt valsts atbalstītu un sponsorētu kursu uz, kā tagad sacītu, latvisko interjeru un dizainu. Latviskums 30. gadu romantizētajā izpratnē un, protams, ar vadonības kulta piesitienu tika demonstrēts mēbeļu dizainā, tekstilijās, metālkalumos, dekoratīvajā tēlniecībā, sadzīves priekšmetos, traukos, rotās, gleznās un pat teātru dekorācijās. Ar savu pienesumu izstādē pēc stingras atlases bija pieaicināti gan lieluzņēmumi Kuzņecova porcelāna fabrika, gan daiļamatnieki no visas Latvijas. Tiesa, pat Ulmanim radās jautājumi par skaisto lietu augsto pašizmaksu un cenu. Skanēja aicinājumi “latvju sievietēm pēc izstādes atteikties rokdarbos no ārzemju banalitātēm un piegriezties tautiskai mākslai”, bet valsts iestāžu vadītājus mudināja iegādāties vai pasūtīt izstādē redzamo.