Pirms 70 gadiem, 1943. gada 14. janvārī, Kasablankas viesnīcā “Anfa” Francijas protektorātā esošajā Marokā sākās desmit dienu ilgas ASV prezidenta Franklina Delano Rūzvelta un Lielbritānijas premjera Vinstona Čērčila sarunas, kurās tāpat piedalījās “Brīvās Francijas” spēku pavēlnieks Šarls de Golls.

Lasītākie

“Zaļais kurss jau tepat pie sliekšņa,” plāno aizliegt malkas, brikešu un granulu apkuri 69

Māte ar šausmām atklāj, ka jaundzimušais bērns, par kuru viņa rūpējās slimnīcā, nav viņas bērns 19

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 vārdu īpašniekus, kuri kā magnēti pievelk pretējā dzimuma pārstāvjus 27

Lasīt citas ziņas

Staļins Kasablankas konferencē neieradās, aizbildinoties, ka nevar pamest valsti laikā, kad vēl nav noslēgusies Staļingradas kauja. Konference iezīmējās ar vairākiem svarīgiem lēmumiem attiecībā uz Otrā pasaules kara tālāko gaitu. Pirmkārt, tika paziņots, ka kara mērķis ir Vācijas un tās sabiedroto bezierunu kapitulācija. Otrkārt, rietumvalstis vienojās par sistemātiskiem diennakts aviācijas uzlidojumiem Vācijai, britu bumbvedēji uzlidotu naktīs, bet amerikāņi – dienā. Baltijas valstu liktenis Kasablankā cilāts netika, taču rietumnieki arī nebija ieinteresēti baltiešu dēļ bojāt attiecības ar PSRS. Vēsturnieku ieskatā, Lielbritānijas un ASV ārlietu ministriju kuluāros tobrīd jau valdījis noskaņojums, ka Baltijas okupācija ir “fakts pats par sevi” un rietumnieki nevar izdarīt spiedienu uz Maskavu.