1947. gada 26. aprīlī. 1

Arhibīskaps J. Rancāns – Latvijas prezidents

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
TESTS. Jūsu īkšķu novietojums, sakrustojot pirkstus, atklāj daudz par jūsu personību 12
Veselam
7 produkti, kas visiem šķiet veselīgi, taču patiesībā tādi nav 16
“Pasažieriem bez sejas maskas var tikt atteikta iekāpšana transportlīdzeklī!” Paziņojums autobusa salonā samulsina braucēju 55
Lasīt citas ziņas

Pirms 70 gadiem Eslingenes bēgļu nometnē Latvijas Centrālās padomes locekļi, pārstāvot piecas pirmskara Latvijas parlamentārā perioda partijas, parakstīja aktu par Valsts prezidenta un Saeimas priekšsēdētāja pienākumu uzticēšanu agrākajam Saeimas priekšsēdētāja vietniekam bīskapam Jāzepam Rancānam. Dokumentu parakstīja pats Rancāns (Latgales Kristīgo zemnieku un katoļu partija), Voldemārs Bastjānis (Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija), Ādolfs Klīve (Latviešu zemnieku savienība), Ādolfs Bļodnieks (Latvijas Jaunsaimnieku partija) un Bernhards Krūka (Demokrātiskā centra apvienība). Tas gan bija tīri simbolisks solis, kam bija samērā neliela, tomēr vērā ņemama ietekme uz trimdas politisko darbību, kuras galvenais uzdevums bija saglabāt un uzturēt Latvijas neatkarību kaut juridiski. Rancāna kandidatūra tika izvēlēta, ņemot vērā, ka pēdējais 1931. gadā saskaņā ar Satversmi ievēlētās Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš un viņa vietnieks Kārlis Pauļuks 1945. gadā bija miruši. Rancāns bija otrais vietnieks, tādēļ pilnvaras pārgāja pie viņa. Pirms tam LCP konsultējās ar sešiem trimdā nonākušajiem Augstākās tiesas tiesnešiem – senatoriem un ap 20 bijušajiem Saeimas deputātiem. Tie deva pozitīvu slēdzienu. Tomēr pārsvaru trimdas sabiedrībā guva aprindas, kuru ieskatā galvenās Latviju pārstāvošās amatpersonas gods pienācās pēdējam Latvijas sūtnim Lielbritānijā Kārlim Zariņam, jo tieši viņš 1940. gada 17. maijā bija saņēmis ārkārtas pilnvaras no Kārļa Ulmaņa Ministru kabineta pārstāvēt Latvijas valsti krīzes apstākļos.