Studentu nemieri Parīzē.

Pirms 50 gadiem, reaģējot uz radikāli kreisu ideju pārņemto studentu nemieriem, varas iestādes slēdza Parīzes jeb Sorbonnas universitāti. Tas bija bezprecedenta gadījums ap 700 gadu ilgajā augstskolas pastāvēšanas vēsturē. Policijas ievešana Sorbonnā ne tikai neapturēja nemierus, bet lika tiem iet plašumā, aizsākot stihisku sociālo, taču ne politisko dumpi, kas Francijas vēsturē palicis kā “Studentu maijs”, “Maija notikumi” vai “Maijs 68”. Studenti un jaunatne izgāja ielās, cēla barikādes, iesaistījās sadursmēs ar policiju. Dega automašīnas, lidoja “Molotova kokteiļi” un bruģakmeņi. 10. maijā nemierniekiem pievienojās arodbiedrības. Valstī sākās ģenerālstreiks, kuram pievienojās 11 miljoni strādājošo jeb 22% visu Francijas iedzīvotāju, un nemieri izplatījās visā valstī. 13. maijā apmēram miljonam protestētāju izejot Francijas galvaspilsētas ielās un dodoties gājienā cauri Parīzei, dumpošanās tuvojās maksimumam. Strādnieki streikoja, prasīja radikālus algu pielikumus un sāka ieņemt fabrikas, izskanēja aicinājumi gāzt valdību. Nemieri, kuros savijās neapmierinātība ar sociālo stāvokli, jaunatnes pretkara noskaņojums, vēlme pēc visu veidu, tostarp seksuālās, brīvības un vienkārši studentiska brīvdomība maija beigās kļuva tik nekontrolējama, ka prezidents Šarls de Golls uz dienu pameta valsti. 30. maijā viņš izziņoja jaunas vēlēšanas 23. jūnijā un piedraudēja ar ārkārtas stāvokļa ieviešanu. Un jūnija sākumā nemieri tikpat pēkšņi, cik sākušies, aprima.