Pirms 30 gadiem Rīgā notika Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (LKP CK) plēnums, kas bija reakcija uz jūnija sākumā notikušo Latvijas Radošo savienību valdes plēnumu, īpaši jau Mavrika Vulfsona runu, un arī uz 1941. gada 14. jūnijā deportēto piemiņas dienas mītiņā valdošo noskaņojumu. Maskavas līnijai uzticīgo partijnieku nostāja izpaudās lēmumā “Par politisko situāciju republikā”. Tajā uzsvēra, ka Radošo savienību plēnumā nav “pienācīgi ievērotas visu republikas sociālo grupu un nacionalitāšu intereses”, citiem vārdiem sakot, bija pārāk daudz runāts par latviešu kā tautas interesēm. LKP CK sanāksmes dalībniekus bija pamatīgi satraukusi Vulfsona runas rezonanse: “Vēsturisko notikumu subjektīvistiskie traktējumi, ko bezatbildīgi uztvēruši daži masu informācijas līdzekļi, dezorientē sabiedrisko domu un kalpo par platformu nacionālistiski noskaņoto elementu konsolidācijai.” Režīma galvenais vēsturnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas Latvijas Vēstures institūta vadītājs Aleksandrs Drīzulis paziņoja, ka Vulfsons “apgānījis mūsu sociālistiskos sasniegumus” un tam “jādod politisks novērtējums”, bet LPSR prokurors Jānis Dzenītis pasvītroja, ka Vulfsons “musina tautu”. LKP CK 1. sekretārs Boriss Pugo referātā atzīmēja: “Jāņem vērā, ka politiski nenobriedis, nepārdomāts vērtējums un ieteikumi, kas skar tādu delikātu jautājumu kā starpnacionālās attiecības, kalpo ekstrēmiski noskaņotiem elementiem. Aktīvi tiek izmantoti nacionālās neapmierinātības stimulēšanai, antisabiedrisku parādību organizēšanai.”