×
Mobilā versija
+12°C
Marģers, Anastasija
Sestdiena, 21. aprīlis, 2018
25. marts, 2018
Drukāt

1988. gada 25. martā. Beidzot ļauj pieminēt deportētos

Foto - LETAFoto - LETA

Pirms 30 gadiem Latvijas iedzīvotāji pirmo reizi legāli varēja pieminēt 1949. gada marta staļinisko deportāciju upurus, dodoties nolikt ziedus pie Mātes Latvijas Brāļu kapos.

Dažas nedēļas pirms tam, 4. martā laikrakstā “Cīņa” pirmo reizi bija publicēts oficiālais toreiz aizvesto skaits – 43 231.

Uz kapiem, pieminēt izsūtītos, kopā ar tautu devās rakstnieki, mākslinieki, komponisti, mūziķi, arhitekti, teātra un kino darbinieki.

Piemiņas pasākumu pirmā iniciēja cilvēktiesību aizsardzības grupa “Helsinki 86” un Juris Vidiņš, kas vēlējās sarīkot mītiņu pie Brīvības pieminekļa, tomēr tā laika Rīgas izpildkomiteja un tautā cienītais Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Jānis Peters panāca, ka galvenie notikumi pārceļas uz gājienu Rīgas ielās un kapiem.

Oficiāli gājiena dalībnieku skaitu lēsa uz 3000, tajā pat laikā ļoti daudzi devās tieši uz Brāļu kapiem. Izvesto pieminētāji turp plūda visu dienu un kopējais piemiņas dienas dalībnieku skaits bija ap 26 tūkstoši.

Milicija sākotnēji neļāva likt ļaudīm ziedus pie Brīvības pieminekļa, bija vairāki aizturētie, taču represīvie orgāni vairs neuzvedās tik agresīvi kā 1987. gada “kalendāra nemieros”.

Bija iestājies zināms apjukums, un pievakarē atcerēties aizvestos ļāva arī pie Brīvības pieminekļa. Līdzīgi notikumi tajā pašā dienā tāpat bija risinājušies Igaunijā. Baltijas, pagaidām vēl padomju, republikas viena pēc otras 1988. gada gaitā pieņēma lēmumu atzīt 1949. gada deportācijas par nelikumīgām.

Pirmā to izdarīja Igaunija, tad Lietuva un oktobrī Latvijas PSR Ministru padome. Kaut piesardzīgi, tomēr sākās diskusijas arī par politiski jūtīgākajām 1941. gada 14. jūnija deportācijām.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+