Pirms 30 gadiem līdz ar padomes ievēlēšanu savu darbību pagaidām vēl neoficiāli uzsāka Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK). Maskavas nežēlastībā kritušā, bet “pārbūves” laikā reabilitētā agrākā Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieka Eduarda Berklava vadībā tā iestājās par pilnīgu Latvijas suverenitātes atjaunošanu. Berklavs, kurš jau tāpat bija tautā populārs sakarā ar 50. gadu beigu nacionālkomunistu kustību, kā politiķis jaunu elpu guva pēc uzstāšanās 1988. gada 14. jūnija mītiņā, kad asi izteicās pret Latvijas pārkrievošanu. Starp citiem tā brīža LNNK aktīvistiem minami Juris Dobelis, Andris Pauls-Pāvuls, Einars un Diāna Repšes, Valts un Dans Titavi, Anta Rudzīte, Vitolds Baikavs, kā arī citi. Oficiāli kā organizāciju to nodibināja tā paša gada 10. jūlijā atbalstītāju un biedru kopsapulcē Arkādijas estrādē Torņakalnā. Īsā laikā LNNK kļuva par nozīmīgu opozīcijas kustību, kaut pirmo oficiālo kongresu sasauca tikai 1989. gada sākumā. Līdzīgi Pilsoņu kongresam vēsturiski LNNK galvenā misija atmodas gados faktiski bija gādāt, lai Latvijas Tautas fronte konsekventi turētos pie Latvijas valstiskuma atjaunošanas kursa.