×
Mobilā versija
Brīdinājums +16°C
Zenta, Dzelde, Zelda
Trešdiena, 15. augusts, 2018
8. augusts, 2018
Drukāt

1988. gada 8. augustā. “Perestroikas” ideologs Rīgā (4)

8aug_Jakovlevs_16

Aleksandrs Jakovļevs (1923 – 2005).

Pirms 30 gadiem Latvijas PSR ieradās un vairākas dienas uzturējās PSRS Komunistiskās partijas centrālās komitejas politbiroja loceklis, ideoloģiskais sekretārs un Mihaila Gorbačova uzticības persona Aleksandrs Jakovļevs. Jakovļevs atbrauca novērtēt situāciju republikā, tikās gan ar Latvijas PSR varasvīriem, gan inteliģences pārstāvjiem, tādiem kā Jānis Peters un Imants Ziedonis, gan žurnālistiem. Jakovļeva izvairīgais, tomēr atbalsts reformistiski noskaņotajam varas elites spārnam pozitīvi ietekmēja tālākos atmodas notikumus. 1988. gada 18. jūnijā bēdīgi slavenajā Latvijas kompartijas centrālkomitejas plēnumā konservatīvie partijnieki panāca lēmumu “Par politisko situāciju republikā”, kurā kritizēja Latvijas Radošo savienību valdes plēnumu un visu, kas pēc tam sekoja. Valdīja uzskats, ka Latvijas Tautas frontes (LTF) izveidošana nav pieļaujama, taču Jakovļeva apmeklējums situāciju brīnumainā kārtā mainīja. Latvijas kompartijas centrālkomitejas birojs nolēma tomēr atļaut veidot LTF, atbildīgo par procesu norīkojot sekretāru ideoloģiskajos jautājumos Anatoliju Gorbunovu. Maskavas viesis bija brīdinājis no “nacionālisma izpausmēm” republikā, taču arī norādījis, ka republiku suverenitātes statuss ir jāmaina – “rīkoties pa vecam vairs nevar”, vienlaikus esot svarīgi nedot konservatīvajiem spēkiem ieganstu sacīt: “Redziet, kā tie nacionālisti ārdās!”

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Kad tagad pie mums atbrauks kāds komisārs/misionārs no Europas un sacīs: ziniet, dariet, kā jums vajag: uzlieciet nodokļus importam, uzlieciet augstu izvedmuitu apaļkoksnei utt.!

  2. Atceros, cik neērti Jakovļevs jutās TV tiešraidē, kad armijnieki, resniem vēderiem, saskrēja viņam apkārt sūdzēt “nacionālistu ārdīšanos”…
    Aizsūtīt atklātā tekstā resnvēderus nakuj viņš nevarēja 2 iemeslu dēļ: pieklājības un politiskās situācjas spiests.

  3. Es Perestroikas laiku atceros ar ļoti lielu nostaļģiju. Pēkšņi dzīve kļuva tik krāsaina, prese tik interesanta! Atceros Jakovļeva vizīti – viņš tiešām bija progresīvs politiķis, kaut arī tobrīd viņa, tāpat kā citu progresīvo politiķu, ieskaitot pašu Gorbačovu, mērķis nebija sagraut PSRS, bet gan izveidot kaut ko līdzīgu savulaik čehoslovāku iecerētajam “sociālismam ar cilvēcīgu seju” vai arī Ungārijas modelim, kur, kā zināms, bija daudz brīvāka gaisotne gan ideoloģijā, gan ekonomikā. To pat sauca par visjautrāko baraku sociālisma nometnē. Bet mums – dziļos Brežņeva laikos augušajiem – arī tas likās ļoti daudz. Par brīvu Latviju tobrīd neviens nopietns cilvēks nedomāja, tas likās ārpus iespējamā. Cerējām uz saprātīgāku dzīvi, lielāku brīvību presei un mākslai, iespējām ceļot, efektīvāku ekonomiku, lielāku vietu ikdienā latviešu valodai un migrantu plūdu apturēšanu. Taču dzīvē notika citādi – daži gadi un viss sabruka. Paldies Dievam, protams, kaut vilšanos bija ļoti daudz, un te vairs nebija (un nav) vainojama “Maskavas roka”, bet gan mūsu pašu bāleļiņi – kampēji un mēs, kas ļāvām viņiem “sakārtot” mūsu dzīvi, atbilstoši viņu merkantilajām interesēm. Tomēr tas laiks man palicis atmiņā kā ļoti gaišs un cerīgs,..atceros, kā stāvējām rindā pēc preses, cik daudz interesantu filmu, grāmatu parādījās – bez (nu gandrīz) bez cenzūras. Tobrīd dzīve, kaut arī dažādu deficītu, mocīta, tomēr vēl bija droša un stabila un par izdīvošanu nebija jādomā, tāpēc varēja aizrautīgi izbaudīt jaunās vēsmas.

  4. Krievu nacionālisti (drīzāk: šovinisti) nekad ārdīties nav beiguši.

Draugiem Facebook Twitter Google+