20 atziņas, ko Kurts Vonnegūts pateicis labāk par visiem citiem 4
Šodien 93 gadi apritētu pazīstamajam amerikāņu rakstniekam Kurtam Vonnegūtam (11.11.1922-11.04.2007). Viņa melnā humora caurstrāvotie darbi kļuvuši par bestselleriem neskaitāmās pasaules valodās, un tajos atrodami pārsteidzoši precīzi cilvēka dzīves vērojumi. Lūk, daži citāti, kas ļauj novērtēt dzīves skaistumu un absurdu.
Mēs esam tie, par ko izliekamies, tādēļ jāpiedomā, par ko mēs izliekamies.
Es gribu stāvēt tik tuvu malai, cik vien iespējams, nepārkrītot pāri. Uz malas tu redzi tādas lietas, kuras nekad nav iespējams ieraudzīt no vidus.
Briedums ir rūgta vilšanās, pret kuru nav zāļu, ja nu vienīgi smiekli spēj jel ko izārstēt.
Kā smiekli, tā asaras ir atbilde uz vilšanos un pārgurumu. Es dodu priekšroku smiekliem, jo pēc tiem mazāk jāsatīra.
Cilvēkiem par kaut ko jārunā, lai saglabātu darba kārtībā savas runājamās kārbiņas, lai viņiem būtu labas runas kārbiņas gadījumam, kad parādās kas tiešām nozīmīgs pasakāms.
Jebkas var likt man apstāties un skatīties, un brīnīties, un reizēm mācīties.
Kad studēju ķīmiju, es biju diezgan liels tehnokrāts. Biju stingri pārliecināts, ka zinātnieki jau līdz 1951. gadam būtu notvēruši Dievu un uzņēmuši viņa krāsu foto.
Viņa bija muļķe, un tāds esmu arī es, un tāds ir ikviens, kurš domā, ka redz Dieva darbus.
Ir daudz iemeslu, lai cīnītos, bet neviena laba iemesla, lai ienīstu un iedomātos, ka Visvarenais Dievs ienīst kopā ar jums.
Ir tikai viens noteikums, kuru zinu, bērni, – sasodīts, jums jābūt laipniem!
Esmu pārliecināts, ka neviens nevar mākslās sasniegt ne sūda, būdams burvīgi saprātīgs, izvērtēdams katras lietas abas puses un piedodams visus grēkus.
Mākslas nav veids, kā nopelnīt iztiku. Tās ir ļoti cilvēcīgs veids, kā padarīt dzīvi ciešamāku.
Nodošanās mākslai, lai cik labi vai slikti, ir veids, kā ļaut savai dvēselei augt, Dieva dēļ.
Ko jauniešiem šodien vajadzētu darīt ar savu dzīvi? Neapšaubāmi, daudzas lietas, bet viena no drosmīgākajām būtu radīt tādas kopienas, kurās varētu izārstēt briesmīgo vientulības slimību.
Te mēs esam, sagūstīti šī brīža dzintarā. Nav nekāda “kāpēc”.
Man vienmēr šķitis šausminoši un komiski tas, ka mūsu kultūrā tiek gaidīts, lai cilvēks vienmēr spētu atrisināt savas problēmas… Tas ir tik nepatiesi, ka liek man vēlēties raudāt – vai smieties.
Nav nekāda iemesla, lai labais neuzvarētu tikpat bieži kā sliktais. Uzvara lielākoties ir organizētības jautājums. Ja pastāv eņģeļi, es ceru, ka tie ir organizēti līdzīgi mafijai.
Pasaulē pietiek mīlestības ikvienam, ja vien cilvēki pameklētu.
Lūdzu, pamaniet, ka esat laimīgi, un kādā brīdī izsaucieties vai nomurminiet: “Ja šis nav jauki, tad es nezinu, kas ir.”
Daudziem cilvēkiem izmisīgi nepieciešama šī ziņa: “Es jūtu un domāju tāpat kā tu, man rūp daudzas no tām pašām lietām, kas tev, kaut arī lielākajai daļai cilvēku tās nerūp. Tu neesi viens.”
