Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
11. jūnijs, 2013
Drukāt

200 Latvijas privātie muzeji glabā unikālas vērtības

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Sadarbībā ar Rīgas Latviešu biedrību “Latvijas Avīzes” pielikums “Kultūrzīmes” organizēja privāto muzeju un kolekciju īpašnieku tikšanos, kurā tika spriests par savas sabiedriskās organizācijas veidošanu. 


 

Diskusijā piedalījās Guntis Gailītis (Skrāģu kroga Operas muzejs); Normunds Jērums (Tērvetes senvēstures muzejs); Vija Kudiņa (Aglonas maizes muzejs); Irina Lāce (tūrisma firmas “ActualRigaTour” direktore); Gunārs Laicāns (Dundagas piemiņas vieta “Martas Vecmuižas stallis”); Rasma Rapa (Annas Brigaderes memoriālais muzejs “Sprīdīši”); Aldis Verners (muzejs “Vides labirints”); Renārs Zaļais (1991. gada Barikāžu biedrības muzeja vadītājs); Anna Žīgure un Diāna Jance (Edvarta Virzas mājas “Billītes”).

 

Privātie muzeji iegūst radošas darbnīcas jēgu

Ilze Būmane: – Privāto muzeju un kolekciju īpatsvaru kultūras dzīvē vairs nav iespējams ignorēt. Kā aktualizēt šo jomu? Domāsim visi kopā!

G. Gailītis: – Privātiniciatīva ir visspēcīgākā, bet sabiedrībai par privātajiem muzejiem nav īsti zināms. Nav runa par pretrunām, ko privātie muzeji varētu radīt valsts un pašvaldību muzejiem, mērķis ir solidāri sadarboties.

N. Jērums: – Mūsu muzeji jau nodarbojas ne tikai ar muzejisko darbu, tas ir daudz plašāks, mums šogad jau desmito gadu būs Zemgaļu svētki. Tie kļuvuši šajā ziņā par lielāko saietu Baltijā, brauc ciemiņi no Ukrainas, Krievijas, Polijas, Baltkrievijas, Lietuvas, Igaunijas un Somijas, 2012. gadā bija 350 svētku dalībnieku no ārzemēm. Ārvalstu viesiem slavinām Zemgales novadu.

G. Gailītis: – Mūsu darbības spektrs ir milzīgs – bet es nemaz negribu, lai man Skrāģu krogā katru dienu būtu tūristu autobusi. Tāpat Anna Žīgure varbūt nemaz nevēlas, lai “Billītēs” pastāvīgi būtu cilvēku pilns. Varbūt mums derētu sarīkot latviešu privātmuzeju kultūras skati? Tur būtu ko redzēt!

A. Verners: – Ko nozīmē muzeja jēdziens? Ja paņemtu vienā rokā, pieņemsim, muzeju starptautiskā izpratnē un otrā rokā to, kas ir radošā darbnīca, tad “bulta” atkarībā no muzeja satura nosvērtos uz vienu vai otru roku. Maizes muzejs un daudzi citi būtu tuvāk radošas darbnīcas statusam. Jautājums par to, ko mēs, privāto muzeju īpašnieki, darām ar muzeja jēdzienu.

Liekam iekšā jaunu saturu, kas atšķiras no tradicionālās izpratnes, vai vienkārši rādām ekspozīciju? Biju reiz domājis “Vides labirintu” papildināt ar vides izglītības programmu, vēl plašāku nekā tagad – devos uz Izglītības un zinātnes ministriju, mani sūtīja no viena ierēdņa pie otra, beigās mana ideja nevienam nešķita vajadzīga, un es to metu pie malas.

Bet, ja mēs ietu kā sabiedriska organizācija, mūs tā nesūtītu no viena pie otra. Ja pārstāvu organizāciju, kur ir ap divsimt biedru, attieksme būs cita.

– Kā līdzsvarot saimniecisko ar muzejisko?

V. Kudiņa: – Asociācija ir liels spēks, jo zinu, kā darbojas Tūrisma asociācija. Tā var arī aizstāvēt katru individuālu muzeju. Man muzejs nav nedz izklaide, nedz vaļasprieks, bet bizness, lai cilvēkiem būtu darbs. Uz Aglonas Maizes muzeju braukuši gan Saeimas deputāti, gan dažādu ministriju darbinieki – viņiem ir tik šaurs skatījums uz valstī notiekošo.

N. Jērums: – Turpretī Polijā visus pasākumus, kas veltīti valsts vēsturei, finansē no valsts, vienalga, kas tos organizētu. Ja rīko privātie muzeji, valsts tiem vēl piemaksā.

Lietuvā gadā izdod apmēram 30 grāmatu par valsts vēsturi un aizvēstures periodu, Latvijā – labākajā gadījumā piecas sešas. Un par saviem līdzekļiem, bet, ja paveicas, ar Valsts kultūrkapitāla fonda līdzfinansējumu.

G. Laicāns: – Pirmkārt, jārunā par praktiskiem soļiem, lai ātrāk izveidotu privātmuzeju asociāciju. Man iznācis gan vadīt Dundagas pagasta pašvaldību, gan esmu bijis Saeimas deputāts, tā pieredze man palīdz. Otrkārt, savā muzejā es ieguldu savu naudu, bet, ja uzrakstu projektu un dabūju kādu papildu latu, tad tur ir tik daudz birokrātisku papīru, ka grūti ar tiem tikt galā. Vislabākais, ja izdodas iesaistīt ģimeni, tad nav jāraksta projekti, jārēķina, kā kārtosi maksājumus bankai. Un galvenais – to nišu, ko mēs ar saviem muzejiem aizpildām, to lielie muzeji nedarīs. Tur varbūt pateiks – tas nekas nav! Bet man katrai mantai ir leģenda, tā ir mana muzejiskā vērtība. Cik nu vairs to ulmaņlaika cilvēku palicis, bet kas tie par cilvēkiem: viņš neatceras, ko vakar ēdis vakariņās, bet, kas noticis pirms 50 gadiem, nostāstīs kā no grāmatas!

V. Kudiņa: – Tu jau pats esi leģenda, un mēs katrs esam kā leģenda!

G. Laicāns: – Kas notiek Dundagas mežos? Kā pēdējais večuks nomirst, jaunie visu met ārā, bet es stiepju uz savu “Vecmuižas stalli”. Mums nav jāsacenšas ar lielajiem, bet mūsu vērtība celsies, ja izveidosim asociāciju.

G. Gailītis: – Kā Maizes muzeja Vija teica, mums jāmācās sabalansēt saimnieciskumu ar muzejisko darbību. Bet privātmuzejos apmeklētība palielinās!

V. Kudiņa: – Dienas avīze uzrakstīja, ka es Aglonā dibinot Maizes muzeju. Divas nedēļas noraudāju. Tad sāku braukāt apkārt, skatīties, kas tas muzejs tāds ir. Pēc tam žurnālistam pateicu paldies, jo, ja nebūtu man tā skanīgā vārda, diez vai gadā pa 15 tūkstošiem cilvēku pie manis brauktu.

A. Verners: – Ja muzejā ieliek ārkārtīgi neparastus eksponātus, apmeklētība nepieaug gada, bet piecu sešu gadu laikā gan. Tiklīdz latiņu nolaidīsim lejā, ies uz slikto pusi. Privātam muzejam svarīga pēc iespējas lielāka individualitāte, jo tūristi kļūst arvien izvēlīgāki. Kad papēta pasaules tūrisma portālus, tie apliecina, ka vidēji no valsts iedzīvotāju skaita ap 15% ir tādu, kam muzejs ir nepieciešamība.

Privāto muzeju popularizēšanā varētu palīdzēt pašvaldības, piemēram, izliekot uz ceļiem norādes. Bet privāto muzeju priekšrocība ir tā, ka mēs ar apmeklētāju diskutējam par visu, kas viņu interesē, viņu uzklausām, un cilvēks aiziet no muzeja apmierināts.

V. Kudiņa: – Kad pirmo reizi Brīvdabas muzejā bija Maizes svētki, aizbraucām, aizgājām uz Latgales sētu, nevienas dzīvas dvēseles. Dzīvojamā mājā sēž viena sieviete, saku – sveika, 
moseņ! Viņa skatās lielām acīm, ko jūs tur ap eksponātiem grābstaties! Es prasu: ko tad tu te sēdi, ka Latgales sētā man čivliski atbildi? Man tāds muzejs nebūs, tad apņēmos. Ja iešu lībiešu sētā, gribēšu dzirdēt lībiešu valodu. Par maizi arī ar visiem nevar runāt vienādi – ar vecāku kundzi tā, ar jaunāku citādi, atnāk represētais, kas Sibīriju izcietis, viņam pavisam cita maizes garša. Tāpēc viņi pie manis brauc.

D. Jance: – Tā jau ir valsts muzeja atšķirība no privātā muzeja. Eksponātu ziņā jau ne, tie var būt līdzīgi, bet valsts muzejā ir oficiāli iecelts darbinieks, kurš var stāstīt labāk vai ne tik labi, bet privātajā Rasma Rapa par Brigaderi māk aizraut, cilvēks uzzina lietas, ko nekad agrāk nav dzirdējis.

 

Likums pats 
savās lamatās

– Tērvetes senvēstures muzejs ir viens no pirmajiem, kas sāka atjaunot senpilis. Tagad šie vēstures re-staurācijas centieni iet plašumā, kaut arī tas prasa īpašas zināšanas, ir darba un naudas ietilpīgi. Kāda ir jūsu pieredze?

N. Jērums: – Ar nesenajiem grozījumiem likumā “Par kultūras pieminekļu aizsardzību”, kas pasludina, ka visas zemes dzīlēs atrastās senlietas līdz 17. gadsimta beigām ir valsts īpašums, esam ievesti strupceļā. Pirms tam ar kolēģiem diskutēju, ka likums ir ačgārns, jo ierēdņi kārtējo reizi naivi iedomājušies, ka, tiklīdz pasludinās zemē atrasto par valsts īpašumu, tā “melnie racēji” lāpstu vairs rokā neņems. Reāli notiek gluži pretējais. Ja kāds senlietu atrod savā vai citam piederošā zemē, par atradumu piecu dienu laikā jāziņo un tas jāreģistrē Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā. Proti, līdz ar likuma stāšanos spēkā visas senlietas ir valsts īpašums.

Likums pieļauj senlietas eksponēt muzejos, tajā skaitā arī privātajos, ja šī senlieta tiek attiecīgi glabāta un ir publiski pieejama. Bet reāli mantrači kā raka, tā rok. Ja senlieta nonāk viņu rokās, tā aiziet ārpus valsts, Rietumu uzpircēju īpašumā.

Turpretī ja man kā privātā muzeja īpašniekam piedāvā šīs mantas atpirkt, man nav likumīga pamata tās iegādāties, jo pēc likuma tās jau pieder valstij. Bet valsts tās neatpirks, jo valstij nav naudas. Lai unikālās senlietas neaizplūstu no Latvijas, man kā privātpersonai jānodarbojas ar mecenātismu, principā iegādājoties kultūras mantojumu valstij. Būdams arheologs, nespēju vienaldzīgi noskatīties, kā unikālas senlietas pazūd no Latvijas. Līdz ar to secinājums – šis likums reāli nedarbojas.

– Tas nozīmē, ka jums kā privātajam muzejam un citiem kolēģiem vajadzīga aizstāvība?

– Nē, aizstāvību nevajag, likums tika grozīts ar cēliem mērķiem, bet tas ir nepilnīgs!

 

Ko dotu asociācija?

G. Gailītis: – Mums ir ļoti plašs privāto muzeju spektrs. Jāmēģina atrast kopsaucējs, lai izceltu to, kas mums jau ir. Runa ir par sabiedrisko organizāciju, kas darbotos uz atklātiem, dabiskiem, organiskiem principiem.

N. Jērums (skeptiski): – Ko gan asociācija varētu panākt? Ja to neatbalsta valsts iestādes – un tās to patiešām nedara! –, tad ko var dot sabiedriskā organizācija?

G. Gailītis: – Vai zināt, no kā cēlies Nacionālā vēstures muzeja krājums? No Rīgas Latviešu biedrības kolekcijām, ko tauta sanesa! Tā ir pasaules prakse: viens ir oficiālais slānis, otrs ir mūsu, sabiedrisko, centienu slānis. Varbūt mūsējā slānī ir lielākas vērtības par tām, ko ietver oficiālais slānis?

N. Jērums: – Bet par ko varam runāt, ja Vēstures institūta zinātniekiem tagad jāpārtiek no 100 latu algas? Tā ir attieksme pret kultūru vispār! Jā, bet es esmu par asociāciju!

I. Lāce: – Mani kolēģi biedrībā jau divdesmit gadus cīnās, piemēram, lai mainītu nodokļu politiku attiecībā pret tūrismu, jo tūrisms ir eksports, un tikai asociācija to var izdarīt, tā ir spēks un svars. Ir jāliek priekšā fakts, ka nevar mūs neatzīt, nogremdēt. Pašiem jānosaka prioritātes, ar kurām jāvēršas gan valdībā, gan vietējās varas iestādēs – ja tas notiks asociācijas vārdā, tas būs citādi, nekā ja viens muzejs kaut ko vēlēsies panākt. Asociācija var arī panākt finanšu atbalstu – caur ES fondiem, dažādiem klāsteriem u.tml.

G. Gailītis: – Mums jāsniedz savi priekšlikumi valdībai – par lielām prioritātēm un arī mazākām. Kāds varētu būt modelis?

– Kultūras ministrijas vienīgais arguments – muzejam jābūt akreditētam, lai tas varētu pretendēt uz atbalstu. Pašlaik no privātajiem to ir seši (2013. gadā akreditēts Retroauto muzejs Mārupē. – Red.). Jau tas vien rāda, cik sarežģīts ir šis process.

R. Rapa: – Kāpēc tiek uzskatīts, ka jāakreditējas? Viedoklis ir tāds, ka privātais izliek piecas mantas un apgalvo, ka ir muzejs. Bet, ja krājums ir jāapraksta, tas ir akreditācijas sākums. Tie, kas izgājuši akreditāciju, saprot, ka paši savā labā krājumu ir sakārtojuši.

R. Zaļais: – Ja grib pretendēt uz VKKF līdzekļiem, tad to var darīt tikai akreditēts muzejs. Bet pēdējā Muzeju likuma redakcijā svītroja kādu labu punktu, kura dēļ akreditāciju izgāja Barikāžu muzejs – ka valstij jāsniedz finansiāla palīdzība akreditētajiem muzejiem. Tagad šis punkts pārveidots daudz nekonkrētāks.

Te runājām par Latvijas vēstures mācīšanu – Izglītības ministrija jau bija pret to. Kādas piecas sešas sabiedriskās organizācijas, tajā skaitā Barikāžu biedrība, Represēto biedrība, kopā devāmies uz Iekšlietu ministriju, un ierēdņi no mums bija gluži vai nobijušies. Tomēr pēc tam tika apstiprināts, ka skolās jāievieš Latvijas vēstures mācīšana – lielā mērā pateicoties mūsu sabiedriskajām organizācijām.

Vēl kas svarīgi – biedrība panākusi vairāku Latvijas Republikas likumu pieņemšanu. Privāto muzeju asociācija var tikt pārstāvēta gan Ministru kabinetā, gan Saeimā, gan citās iestādēs, lai sekotu apspriežamajiem likumiem, izteiktu savas domas utt. Katru atsevišķi mūs neuzklausīs, bet sabiedrisko organizāciju atraidīt nebūs tik vienkārši, jo to loma aug ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā un pasaulē.

A. Žīgure: – Somijā nav privāto muzeju asociācijas, ir viena muzeju biedrība, kas apvieno valsts, pašvaldību un privātos muzejus.

Pavisam ir ap tūkstoš muzeju. Darbojas pa visu Somiju, jo somi ir neliela tauta, viņi arvien izdomā, kā strādāt nesadaloties, ar mazāku enerģiju, lai lielākas lietas izdarītu. Mazliet papētīju viņu mājaslapu – fantastiski! Alfabēta kārtībā, pa reģioniem, pa nozarēm u. c. Privāto muzeju ir daudz, valsts muzeju – maz.

Ja mums visiem kopīgi radīsies asociācija, vajadzētu izdomāt citu nosaukumu, jo Muzeju biedrība jau Latvijā ir. Ja būs vēl viena, piemēram, privāto muzeju asociācija, tas radīs tādu kā saskaldītības iespaidu.

– Šī ir pirmā mūsu kopīgā saruna, kas jau ļauj izdarīt secinājumus. Acīmredzot nepieciešama diskusija ar kultūras dzīves vadītājiem, ka līdzšinējo kārtību – kad ieinteresētību par privātajiem muzejiem un atbalsta iespējas nosaka vienīgi akreditācija – pienācis laiks mainīt. Arguments – jo mainījusies ir pati situācija.

 

11juni_privatie_1

Informatīvā bāze par privātajiem muzejiem: grāmata “111 privātie muzeji un kolekcijas Latvijā” (izdevniecība “Latvijas Avīze”, 2010). Šobrīd top izdevums par “otro simtu” .

Latvijā šobrīd apzināti 217 privātie muzeji un kolekcijas.

Pēdējo divu gadu jaunās iezīmes: muzeji veidojas par pagasta vai novada kultūras centriem; notiek senlatviešu piļu un svētvietu atjaunošana; muzeji atdzīvina valsts izpostītās ražotnes; muzejus dibina uzņēmumi; aktivizējas sadarbība privāto muzeju starpā; muzeju īpašnieki izdod grāmatas u. c.

 

 

 

 

 

 

 

 

Atslēgas vārdi

Privāto muzeju īpašnieki ir vienoti valstiski nozīmīgajā pārliecībā, ka nepieciešams saglabāt tautai kultūras mantojumu, kas paliek ārpus valsts muzeju loka.

Privātie muzeji Latvijā ir kļuvuši par radošu kultūras dzīves vienību.

Veidojoties par kultūras centriem, privātie muzeji pievēršas saimnieciskai darbībai.

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+