Franks Gordons
Franks Gordons
Foto – Timurs Subhankulovs

Franks Gordons: 2014 – 1914: atskatoties, salīdzinot 13

Akurāt pirms 100 gadiem – no Sarajevas atentāta 28. jūnijā līdz kara sākumam 1. augustā – kāda spriedze, apjukums un intrigas, atriebe un ilūzijas, un neviens tā īsti neapjēdza, kā tas gadījās, ka Eiropa nemanot burtiski ieslīdēja lielajā slaktiņā.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai 188
Lasīt citas ziņas

Akurāt pēc 100 gadiem: no februāra beigām līdz jūnija sākumam, no Maidana līdz Normandijai – kāda spriedze! Nāk prātā novazātas metaforas: uz naža asmens, bezdibeņa malā, savelkas tumši padebeši – un tomēr, kad rakstu šīs rindiņas, tā vien šķiet, ka baigākās nojautas nav piepildījušās: “kārtējam” pasaules karam nebūt.

“Krievu zemju savācējs” Vladimirs Putins pamatīgi pārrēķinājies: Normandijas liedagā, kur tūkstošiem baltu krustu atsauc atmiņā operāciju “Overlord”, rietumvalstis ar Angelas Merkeles starpniecību viņam lika saprast, kādā bezdibenī ieslīdēs Krievijas ekonomika, ja bruņotam dumpim Doņeckas baseinā sekos Krievijas tanku kolonnu izrāviens Kijevas virzienā. Galu galā Putina “galminiekiem” un viņam pašam krietni daudz kapitāla ieguldīts rietumzemju banku kontos, tostarp “ofšoros”. Ja, piepalīdzot, piemēram, Kanādai, samazināsies Rietumu atkarība no Krievijas ogļūdeņražu piegādēm, ja sankciju dēļ Krievijas priekšā aizcirtīsies simtiem dur­vju – tad Putina režīmam gals būs klāt un Sarkanais laukums pārtaps par Maidanu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Putinam nācās pārmīt pāris vārdu ar Petro Porošenko un piekrist “sarunām par pamieru”. Kad rakstu šīs rindiņas, kaujas starp Ukrainas drošībnieku vienībām un lielkrieviskajiem separātistiem Doņeckā, Luganskā un Slavjanskā turpinās, jo no tuvīnās Krievijas joprojām pāri robežai “spraucas iekšā” gan fanātiski brīvprātīgie – no čečenu algotņiem līdz pat krievu šovinistiem no Kazahstānas ziemeļu novadiem, gan ieroči un pieredzējuši instruktori. Putinam šķita, ka dumpis, ko viņš izprovocēja, pārsviedīsies uz Harkovu un Odesu, nogriežot Kijevas “fašistisko huntu” no Melnās jūras. Normandijā Putinam tika skaidrots, ka šis numurs viņam neies cauri.

Interesantu pagriezienu par 180 grādiem izdarījis Putina “slāvu brālis” – Baltkrievijas diktators Aleksandrs Lukašenko: ieradies Kijevā uz prezidenta Porošenko inaugurāciju, viņš burtiski staroja, sirsnīgi apsveicot to pašu “fašistisko huntu” ar Maidana triumfu. Vēl vairāk: viņš teica, ka “tos bandītus vajag iznīcināt”. Runa ir par lielkrievu separātistiem. Vai Lukašenko sev gatavo kādu sānu taciņu, lai rietumvalstis vairs nesmādētu viņu?

Patlaban Putinam kā nelabam brūk virsū Krievijas melnsimtnieciskie nacionālisti, apsūdzot viņu nodevībā, jo viņš pametis/uzmetis Doņeckas baseina dumpiniekus, kas tik ļoti uz viņu paļāvās…

Bet tagad uz mirkli atgriezīsimies 1914. gadā: pašķirstīsim brošūru “Das Zarenreich”, ko minētā gada nogalē izdevis Vācijas sociāldemokrātijas apgāds. Te jāatgādina, ka Vācijas sociāldemokrāti 1914. gadā atbalstīja ķeizaru Vilhelmu II karā pret savu radinieku (jā gan) caru Nikolaju II, jo Vācijas strādniecības līderi ienīda cara patvaldību un raudzījās uz Krieviju kā uz aziātisku despotiju.

Dažas vietas šajā anonīmajā brošūrā pelna ievērību arī vēl tagad, pēc 100 gadiem. Lasām: “Cariskā valdība spraudusi sev par mērķi visas pakļautās tautas rusificēt un turklāt nevairīties no jebkādiem barbariskiem līdzekļiem. Šī vardarbīgā politika gan cieš neveik­smi, tāpēc ka paverdzinātās tautas daļēji atrodas uz augstāka kultūras līmeņa nekā krievi: piemēram, somi, poļi, lietuvieši, mazkrievi (t. i., ukraiņi. – F. G.), Kaukāza tautas.”

Brošūrā lasām, ka lielkrievu cara impērijā ir 55,6 miljoni, mazkrievu 22,4 miljoni, latviešu – 1,2 miljoni. Kā izriet no Centrālās statistikas pārvaldes datiem, patlaban Latvijas iedzīvotāju kopskaits sarucis zem diviem miljoniem. Aplēšot latviešu tautības iedzīvotāju īpatsvaru, varam secināt, ka latviešu tauta šajos 100 gados nav augusi. Skumji.

Reklāma
Reklāma

Par ukraiņiem 1914. gada brošūrā teikts: “Mazkrievi jeb rutēņi ir tuvu radniecīgi lielkrieviem, bet valodas, paražu un vēsturiskās attīstības ziņā atšķirīgi. (..) Šodien mazkrievu tauta cenšas izcīnīt savas tiesības uz nacionālu kultūru.”

Un nu kas sevišķs par latviešiem: “Īpaši latviešos sociāldemokrātiskās kustības izcelšanās (..) vairāk sekmēja nacionālo atmodu nekā to spēja visi nacionālistu mēģinājumi.” Te jāņem vērā, ka tas rakstīts drīz pēc 1905. gada revolūcijas Baltijā.

Patiešām, “tempora mutantur” – laiki mainās.

(Raksts publicēts avīzē “Laiks”/”Brīvā Latvija”)