Mobilā versija
+0.5°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
2. maijs, 2012
Drukāt

2014. gadā pedagogi pelnīšot ne mazāk par 500 latiem

kilis_letaet_11

“Visas dzīves laikā cilvēki mācās. Skološanās nebeidzas līdz ar iziešanu pa skolas vai augstskolas durvīm. Cilvēks mācās no savas pirmās dienas līdz pat brīdim, kad iet ar kājām pa priekšu uz kapiem,” tiekoties ar grobiņniekiem grāmatu svētku ietvaros notikušajā diskusijā, teica izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis.


Izsludinātā sarunas tēma bija tieši mūžizglītība, taču, tā kā ministrs uzsaucis daudzas nozarē iecerētās reformas, mūžizglītība bija tikai maza daļa no apspriestā.

Kopā ar R. Ķīli par izglītības problēmām Grobiņā sprieda Saeimas deputāti Janīna Kursīte (“Vienotība”) un Jānis Vucāns (Zaļo un zemnieku savienība). Abi ir ne tikai politiķi, bet arī ilgstoši saistīti ar izglītības jomu kā profesionāļi. J. Kursīte ir Latvijas Universitātes mācībspēks, bet J. Vucāns desmit gadus vadījis Ventspils Augstskolu.

Viens no aktuālākajiem izglītības nozares jautājumiem ir pedagogu algas, ko atgādināja J. Kursīte, uzsverot, ka “skolotāji ilgi ir cietuši”. Viņa iebilda pret R. Ķīļa uzstādījumu, ka algām jābūt atkarīgām no skolotāja iegūtās kvalifikācijas pakāpes, jo ne visiem pedagogiem, jo sevišķi laukos, bija iespēja piedalīties projektā, kura ietvaros šīs pakāpes varēja iegūt.

Par skolotāju algām interesējās arī Grobiņas novada domes priekšsēdētājs, sakot: ja grib labu izglītību bērniem, jāatceras, ka “kadri izšķir visu”.

 

“Algas būs,” atbildēja R. Ķīlis. “Skaidrs, ka palikt pie krīzes laikā noteiktajām zemākajām likmēm par slodzi nav ne nepieciešamības, ne vajadzības. Iespējams, tās vajadzēja celt jau agrāk.”

 

Tādējādi ministrs apliecināja, ka ir gatavs piekrist skolotāju arodbiedrības prasībai jau no 1. septembra par desmit procentiem palielināt algas skolotājiem, kuri saņem vidēji 250 latus par vienu slodzi – 21 kontaktstundu.

Taču līdz ar zemāko algu celšanu jāizstrādā plāns, kā palielināt atalgojumu visiem pedagogiem. Tas gan prasot laiku.

Ministrs pieļāva, ka 2014. gadā zemākā skolotāju alga varētu būt 500 lati, taču par 40 darba stundām, nevis 21 kontaktstundu, kā pedagogu darbs tiek tarificēts patlaban.

Konkrētākus piedāvājumus par iespējām celt pedagogu algas ministrija klajā laidīšot maija beigās.

“Teorija ir brīnišķīga. Taču es tagad saņemu mazāk par simt latiem. Es strādāju vairāk, nekā prasa, jo gribu strādāt. Bet es ēst arī gribu!” teica kāda no zālē sanākušajām skolotājām. R. Ķīlis atbildēja, ka viņam žēl par mazo algu, viņš varētu padalīties, taču tas nebūtu ilgtermiņa risinājums, ko ministrs solījis meklēt.

 

Jāglābj lauku skolas

“Jau sākumā bija redzams, ka skolu finansēšanas principa “nauda seko skolēnam” ieviešana būs Latvijas lauku pašiznīcība,” pauda J. Kursīte. “Latvijas lauki iznīks, ja tur vairs nebūs skolu.”

J. Vucāns uzskata: mazo skolu slēgšanu veicinājusi novadu reforma. Iepriekš katrs pagasts tomēr sargājis savu skoliņu, taču pēc apvienošanās novados pagastu padomes likvidētas un nu ir novadi, kur pēcreformas gados slēgta pat puse skolu.

R. Ķīlis atzina – finansēšanas modelī nepieciešamas izmaiņas, citādi 17 procenti skolu būtu jāslēdz jau šogad, kas neesot pieņemami. Esošais finansēšanas modelis derot tikai lielajām pilsētu skolām. Taču mazajām skolām arī jādomā, ko darīt, lai tās būtu rentablas. Iespējams, tās jāapvieno ar pirmsskolām vai skolai jāpilda arī vietējās bibliotēkas funkcijas. Tad būs vieglāk uzturēt ēkas, kas ir būtiska izmaksu pozīcija.

Valdībā tiek apspriesta “vidēja termiņa stratēģiska vienošanās” par to, kādas funkcijas līdzās jau esošajām valsts un pašvaldība varētu nodot mazajām skolām, par kuru pildīšanu tās varētu saņemt papildu finansējumu.

No zāles gan izskanēja apgalvojums, ka laba izglītība ir tikai lielās skolās. Kā gan politiķi, iestājoties pret mazo skolu slēgšanu, cer kāpināt izglītības kvalitāti?

 

J. Kursīte toties atbildēja, ka ļoti lielas skolas esot fermas, nevis labas skolas. Mazās skolas ir ne tikai izglītības, bet arī valsts stratēģiskās attīstības jautājums. Piemēram, austrumu pierobežā noteikti jāsaglabā latviešu skolas, lai cik mazas tās arī būtu.

 

Ja skolotāji mazajā skolā nevar “savākt pilnu slodzi”, varot taču braukāt pa skolām tāpat kā mācītāji, kuri vienlaikus apkalpo vairākas draudzes.

“Ne jau tikai bērni mazajos pagastos pazūd, pazūd arī skolotāji,” novērojis J. Vucāns. “Ja pazūd skolotājs, kurš bijis kā gaismas nesējs, tad tā gaisma pagastā lēnām izdziest un arī skola nozūd. Janīna jau pieminēja vērtību sistēmu, kas dominē Latvijā. Ja mēs gribam latvisku Latviju, mums jāsaglabā lauku skolas kā kultūras centri.”

Arī kāda diskusijas dalībniece, kura strādājusi nu jau likvidētā skolā, teica, ka pēc skolas slēgšanas pagastā grūti noorganizēt pasākumus – uz vietas vairs nav ne bērnu, ne skolotāju. Viņa arī pārmeta R. Ķīlim skolotāju tracināšanu, sakot, ka daļa skolotāju ir lieki, jo skolēnu kļūst aizvien mazāk.

Mazajās skolās skolotājiem būtu jāļauj pasniegt vairākus mācību priekšmetus. Patlaban, piemēram bioloģijas skolotāji nedrīkst mācīt dabaszinības. “Ir tāda sajūta, ka skolotājs ir apkāries ar diplomiem kā izstādes suns ar medaļām, bet tik un tā viņš atkal kaut ko nevar mācīt,” teica pedagoģe.

Ministrs solīja – noteikumi, kuri uzspiež skolotājiem pārāk šauru specializāciju, tuvākajā laikā tiks grozīti.

 

Jāfinansē arī pieaugušo izglītība

R. Ķīlis atzina, ka viņa šābrīža prioritāte gan ir arodizglītība, kas ilgi atstāta novārtā naudas, prestiža un atbalsta ziņā. Ministrs solīja – kaut arī viņš pērnā gada nogalē apturēja ERAF finansējumu arodskolu modernizācijai, drīzumā skolu atjaunotne atkal atsāksies, turklāt valdošajā koalīcijā esot izdevies vienoties, ka arodskolām tiks piešķirts vēl 31 miljons latu. Rezultātā 2015. gadā Latvijā būs desmit moderni profesionālās izglītības centri, pa diviem katrā reģionā. Kur tieši, nav nolemts, jo potenciālajiem centriem vēl sevi jāprezentē, jāpierāda, ka būs ieguldītās naudas vērti. Modernie centri noteikti kāpināšot profesionālās izglītības prestižu. Tajos varēs mācīties ne tikai tie, kuri tikko beiguši pamatskolu, bet arī pieaugušie, kam nepieciešama tālākizglītība vai pārkvalifikācija. R. Ķīlis solīja gādāt, lai par valsts līdzekļiem būtu iespējams mācīties vai studēt ne tikai agrā jaunībā. Ja mūsdienās darba mūžs ilgst pat 50 gadus, jābūt iespējai uzlabot kvalifikāciju par valsts līdzekļiem, pirms esi kļuvis par bezdarbnieku.

Lai izlemtu, kurām arodskolām dot naudu attīstībai, jautāts arī darba devēju viedoklis.

Kaut arī skolotāju algas jau tā ir niecīgas, arodskolu pedagogi par likmi pelna vēl mazāk nekā vispārizglītojošo skolu skolotāji.

Iespējams, papildu peļņas iespējas šo skolu skolotājiem pavērsies no, vēlākais, 2013. gada, kad valdība mainīs normatīvos aktus par bezdarbnieku apmācību un pārkvalifikāciju tā, lai šo rūpalu būtu ļauts uzņemties arī skolām. Patlaban ar bezdarbnieku skološanu pelna privātas mācību firmas. Līdz ar skolu ielaišanu šajā tirgū cer kāpināt arī izglītības kvalitāti.

 

“Ja mēs joprojām valsts līmenī domāsim tikai par ieguldījumiem infrastruktūrā, tikai par ieguldījumiem dzelžos un modernās tehnoloģijās, bet aizmirsīsim, ka tikai kultūra veido vērtību pamatsistēmu un attieksmi pret tiem pašiem dzelžiem, Latvija nekad vai vismaz ne tik ātri neizkūņosies. Kamēr nebūs vērtības, būs apburtais loks un nebūs labuma ne no lielākām algām skolotājiem, ne labākām mācību grāmatām,” teica J. Kursīte.

 

Tiešām aktuāls ir jautājums par mācību grāmatām – ne tikai to dārdzību, bet arī kvalitāti. Deputāte uzskata: ja stundās skolotājiem jāizmanto tādas mācību grāmatas, kāda ir daļa no pēdējos gados izdotajām, tad pedagogam jābūt divtik radošam un atraktīvam, lai skolēnā noturētu interesi par mācībām. Tāpat nav skaidrs, kāpēc vajadzīgas darba burtnīcas: “Šīs burtnīcas ir ne tikai dārgas, bet nokauj radošumu.”

 

Budžeta 
vietas vēl būs

Grobiņas vidusskolēni interesējās, vai nākamajā studiju gadā augstskolās vēl būs valsts apmaksātās studiju vietas. Kā zināms, R. Ķīlis bija solījies tās likvidēt. Ministrs atbildēja: “Droši stājieties iekšā. Budžeta vietas vēl būs.” Viņš prognozēja, ka 2013. gadā varētu būt skaidrība, kāds būs jaunais studiju finansēšanas modelis. Patlaban iespējami trīs varianti. Pirmais no tiem paredz, ka valsts turpina finansēt daļu studiju vietu, bet tikai noteiktās jomās. Otrais, ka valsts varētu apmaksāt visas studijas, kas notiek latviešu valodā, taču ekonomiski tas diez vai būšot iespējams. Trešais variants ir R. Ķīļa iecerētā studiju kreditēšanas sistēma, kuras ietvaros gan daļai augstskolu absolventu studiju kredīts tiktu dzēsts. R. Ķīlis skaidroja, ka jau tagad daļai skolotāju studiju kredīts tiek dzēsts.

 

J. Vucāns atzina, ka valsts augstskolas pieradušas, ka tām ik gadu tiek piešķirta nauda budžeta vietām. Ja budžeta vietas tiktu likvidētas, daļai valsts augstskolu tas būtu trieciens un tās būtu spiestas slēgt daļu studiju programmu.

 

Bet vai studiju kvalitāte Latvijā ir pietiekama un vai augstskolu nav par daudz, vaicāja no zāles. J. Vucāns augstu novērtēja visas valsts augstskolas, cits jautājums esot par privātajām augstskolām, kuras lielā mērā esot vainīgas pie tā, ka dažās jomās Latvijā ir speciālistu pārprodukcija.

J. Kursīte arī uzskata, ka valsts finansēto augstskolu skaits ir “tuvu optimālajam”. Taču problēma ir studiju programmu dublēšanās. “Jo vairāk mums ir juristu, ekonomistu un žurnālistu, jo sliktāk mums visās šajās jomās iet,” secinājusi J. Kursīte. Tāpēc studiju programmu akreditācijā jābūt stingrākai pieejai. Akreditējot privāto augstskolu studiju programmas, vispār līdz šim esot “skatījušies caur pirkstiem”.

“Latvijā ir 61 augstākās izglītības iestāde, no kurām 34 ir augstskolas un 27 koledžas. Manā izpratnē, tas ir trīsreiz par daudz. Tas nekur neder vēl jo vairāk tāpēc, ka Latvijā katru gadu par astoņiem līdz deviņiem procentiem samazinās studentu skaits,” sacīja R. Ķīlis. “Mums ir 980 studiju programmas, kamēr ir mazāk nekā 97 000 studentu. Sanāk, ka uz katriem mazāk nekā simt studentiem ir viena studiju programma.

Augstskolu skaits jāmazina, ne jau raujot to plāksnes no ēkām, bet ar citām civilizētākām metodēm.”

R. Ķīlis prognozēja, ka vispirms gan tiks slēgtas studiju programmas, jo patlaban notiek programmu izvērtēšana.

 

Vērtēšanas starp­rezultāti jau ļauj secināt, ka desmit procenti ir “mirušas” programmas, kas kādreiz licencētas, bet nav sākušas reāli strādāt, vēl desmit procenti programmu “nekam neder”. Par padsmit procentiem nevarot saprast – der vai ne. Tātad, iespējams, pat vienai trešdaļai esošo studiju programmu “nav vietas zem saules”.

 

No R. Ķīļa teiktā varēja noprast, ka ministrs cer – augstskolas pašas slēgs nekvalitatīvās studiju pro­grammas, ja tām piedraudēs pretējā gadījumā publiskot vērtēšanas rezultātus.

R. Ķīlis arī iecerējis padarīt caurspīdīgākus augstskolu budžetus un mudināt racionalizēt to izdevumus. Lai nav tā, ka “nabadzīga” augstskola algo 12 sabiedrisko attiecību speciālistus – četrreiz vairāk nekā ministrijā.

 

Uzziņa

Kā sazināties ar izglītības ministru?

Grobiņā ministram tika jautāts, kā ar viņu var sazināties. R. Ķīlis atbildēja, ka visvieglāk notverams viņš esot virtuālajā vidē, proti, sociālajā tīklā www.twitter.com, kur ministrs meklējams zem segvārda cantab3. Tāpat varot rakstīt pa e-pastu: roberts.kilis@izm.gov.lv

 

NOVADU 11. GRĀMATU SVĒTKU 
GROBIŅĀ ATBALSTĪTĀJI:

Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš, Latvijas Bērnu fonds, Jelgavas tipogrāfija, “Arctic Paper”, “Lattelecom”, “Vienotība”, Reformu partija, Zaļo un zemnieku savienība, SIA “Skapīc”, SIA “Vesta-LK”, SIA “Drukātava”, Anita Mellupe, Pāvils Vasariņš, Grobiņas novada dome.

SADARBĪBAS PARTNERIS: “LDz Cargo”

INFORMATĪVIE ATBALSTĪTĀJI: laikraksti “Latvijas Avīze”,

“Kursas Laiks”, “Kurzemes Vārds”, Grobiņas novada domes izdevums “Ziņu Lapa”.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+