Mobilā versija
Brīdinājums +4.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
9. decembris, 2013
Drukāt

“LA” autori: 2014. gads būs pārbaudījums tautas briedumam (13)

Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

Viņu vārdus bieži var izlasīt zem viedokļu rak­stiem “Latvijas Avīzes” trešajā lappusē. Šoreiz publicisti Anda Līce, Agris Liepiņš, Vilis Vītols, Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs tiekas klātienē, lai runātu par tēmām, kas būs nozīmīgas nākamgad.

M. Antonevičs: – Jūs visi esat “Latvijas Avīzes” autori, un, tuvojoties gadumijai, lasītājiem noteikti būs interesanti uzzināt, kuras ir tās tēmas un notikumi, kas jūs šobrīd visvairāk satrauc, par ko noteikti vajadzēs rakstīt nākamgad.


A. Līce: – Tēma, kas šobrīd būtu jāpaceļ ļoti augstu, ir atbildība. Bez atbildības viss pārējais kļūst bezjēdzīgs. Bezatbildības okeānā viss nogrimst, un mēs vairs neko nevaram izdarīt, tikai noplātīt rokas.

M. Antonevičs: – Pēdējās nedēļās par to gan ļoti daudz runāts. Valdības vadītājs Valdis Dombrovskis paziņojis, ka uzņemas atbildību par Zolitūdes traģēdiju un atkāpjas. Kas mainījies?


A. Līce: – Ar vienu paziņojumu, protams, nekas nemainās. Mēs ļoti bieži skatāmies uz vadošajiem – lai viņi par visu atbild. Bet atbildībai ir jābūt visos līmeņos. Tas sākas no ģimenes, no skolas, no attieksmes. Tagad dzirdam par necilvēcīgajiem ap­stākļiem, kādos nākas strādāt “Maxima” veikalu darbiniekiem. Ja nebūtu šis šausmīgais gadījums, par to, visticamāk, turpinātu klusēt. Cik dziļi ir iedzītas bailes? Es nedomāju, ka tas attiecas tikai uz “Maxima”. Cilvēkus var saprast, bet nevar palīdzēt, ja viņi paši neuzņemas daļu atbildības par notiekošo. Un tad es atceros stāstus par represētajiem vīriem un sievām, kas neaizbēga, bet labprātīgi devās līdzi savām ģimenēm. Viņi nenobijās, lai gan bieži samaksāja par to ar dzīvību. Šis atbildības līmenis mūsdienās šķiet neticams. Tagad daudz runā par sabrukušās ēkas skrūvēm – vai tās bija īstā izmēra un pareizi ieskrūvētas. Patiesībā jautājums ir par tām “skrūvēm”, kas ir mūsu galvās un mūsu sirdīs.

A. Liepiņš: – Var runāt par atbildību, bet es teiktu – par godprātību. Ar piebildi, ka tā nav īpašība, kas iedzimst, bet gan audzināšanas rezultāts. Te liela nozīme ir valstij. Kāpēc pirmskara Latvijas laikā atbildība pret savu darbu bija pulka augstāka nekā šodienas sabiedrībā? Tas bija valsts audzināšanas rezultāts! Atceros kādu stāstu par VEF strādnieku, kurš ļoti pārdzīvoja par nelielu skrambu, kas netīšām bija gadījusies uz viņa ražotā radio korpusa. Viņš šo kļūmi nekavējoties steidzās labot, pirms neslava nav aizgājusi tālāk. Bet mūsdienās, izrādās, namu sijas saliek kā pagadās, ka tikai turas…

V. Vītols: – Mana pamatprofesija – esmu kon­struktors. Pirms sāku savu uzņēmējdarbību, desmit gadus nostrādāju lielākajā Venecuēlas būvfirmā. Kad parādījās ziņas un televīzijas raidījumi par “Maxima”, man bija diezgan skaidrs – tā ir traģiska konstruktora kļūda, kas netika pamanīta un novērsta, tāpēc bija šīs briesmīgās sekas. Likteņa ironija ir arī apstāklī, ka aprēķināšanas ziņā lietotā kopne ir viena no vienkāršākajām struktūrām, ar kuras projektēšanu droši vien tiktu galā Rīgas Tehniskās universitātes pēdējā kursa students. Tā ir viena atbildība… Otra ir “Maxima” uzņēmumam, kas neveica savu pienākumu un neevakuēja cilvēkus, kad atskanēja signalizācija. Viņi nav vainīgi, ka sagruva jumts, bet viņi ir vainīgi, ka bojā gājušo bija tik daudz.

M. Antonevičs: – Vītola kungs, jums ir lielākā starptautiskā pieredze. Vai atceraties gadījumus, kad kādā valstī pēc līdzīgām katastrofām būtu atkāpusies valdība? Nupat bija ziņas, ka Skotijā pārpildītam krogam uzgāzies policijas helikopters, ASV netālu no Ņujorkas no sliedēm noskrējis vilciens, kas pārkāpis atļauto ātrumu. Bija bojāgājušie, taču ne vienā, ne otrā gadījumā neviens valdības ministrs neatkāpās.


V. Vītols: – Nevaru apgalvot, ka nekur pasaulē valdība pēc šādiem notikumiem nav atkāpusies, taču es tādus gadījumus neatceros. Piemēram, Venecuēlā bija traģisks gadījums, kad tankkuģis naktī ietriecās tiltā un gāja bojā daudz cilvēku, taču politiskās amatpersonas no amata tāpēc neatkāpās.

A. Liepiņš: – Man arī šķiet, ka reakcija šoreiz bija pārspīlēta, taču nevar izslēgt, ka aiz Dombrovska atkāpšanās stāv citas intereses un politiskās intrigas. Latviešiem gan ir tāda īpašība, ka mēs bieži gribam būt lielāki katoļi nekā Romas pāvests. Jā, citur pasaulē valdības šādos gadījumos neatkāpjas, bet mūsu premjers izdomā sevi sodīt un atkāpjas.

Bet, runājot par nākamo gadu, manuprāt, būtiskākais notikums ir Saeimas vēlēšanas oktobrī. Ja tajās uzvarēs un Saeimas vairākumu iegūs “Saskaņas centrs”, tas nozīmēs valsts politiskās orientācijas maiņu. “SC” paņēmieni nav nekas jauns­ – ja valsts piedzīvo grūtus laikus, cilvēki ir noguruši no krīzes, demagogi tūlīt pat paceļ karogu un ar lipīgiem, lētiem saukļiem vilina pie sevis vēlētājus. Domāju, ka latviešu mediju uzdevums ir ideoloģiski atmaskot šos solītājus. Taču, ja citas partijas sāks dancot pēc “SC” stabules, mēģinot pārsolīt, tad saskaņieši būs vinnētāji. Saeimas vēlēšanas būs pārbaudījums latviešu tautai – cik tā ir nobriedusi. Kaut vai daudz apspriestais piemērs ar Rīgas sabiedriskā transporta biļetēm. Absolūts populisms, bet vēlētāji uzķeras.

M. Antonevičs: – Bet “Saskaņas centrs” nav vakar ap pusdienlaiku tapusi partija. Vai tad latviešu vēlētāji to vēl nepazīst?


A. Liepiņš: – Tas ir diezgan dīvaini, ka “SC” tik ilgi izdodas saglabāt un vairot savu popularitāti. Es varu saprast, ka tas tā bija 90. gados, kad mēs vēl īsti nebijām aizgājuši no amorālas uzvedības, ko es saucu par “krievu bardaku”. Bet tagad, divdesmit gadus vēlāk, jau ir bijis pietiekami daudz laika sakārtot savu domāšanu un darbus atbilstoši eiropeiskajai videi, un “SC” idejām vajadzētu dilt. Liekas, mēs nespējam tikt galā ar krievisko ietekmi, kaut kas visu laiku velk atpakaļ.

A. Līce: – Vaina jau nav “Saskaņas centrā”. Šai partijai ir savi mērķi, ideoloģija un aizmugure. Jautājums ir par mums! Mēs, vēlētāji, iesim uz vēlēšanām. Par ko balsosim? Vai par jaunām partijām, kur atkal ir tās pašas vecās “lapsas”, tikai jaunas “vistiņas” paņemtas klāt?

A. Liepiņš: – Es gribēju pieminēt vienu fragmentu no nesen “Latvijas Avīzē” publicētas intervijas ar Solvitu Āboltiņu, kur viņa runā par uzturēšanās atļaujām un to izsniegšanas ierobežojumiem. Citāts: “Kvotu sistēma, kas kā glābšanas riņķis tika izdomāta “Vienotības” frakcijā, radās pēc Zviedrijā ilgi dzīvojušā tautieša ieteikuma. Zviedrijā – ja kādas valsts iedzīvotāji koncentrējas noteiktā vietā un rada vietējo cilvēku interešu aizskārumu sabiedriskajā kārtībā, labklājībā vai citādi, tad tiek piemērota kvota šai valstij.” Viss jau būtu labi, bet šaubos, vai mums Latvijā pietiktu drosmes pateikt, kas rada šo pieminēto aizskārumu. Mēs pat kautrējamies teikt, ka Georgija lentītes latviešiem ir aizskarošas, ka tik neaizvainotu krievus. Un tā ir no padomju laikiem mantotā pazemība, kas joprojām nav zudusi.

M. Antonevičs: – Varbūt tas ir politkorektums…


A. Liepiņš: – Sauciet, kā gribat. Ja mēs esam tik ļoti ieauguši krieviskajā vidē, ja pieņemam to kā savu un mūs netraucē krievu valoda visapkārt, tad mēs Ābol­tiņas kundzes piesaukto Zviedrijas piemēru nemaz nevaram izmantot.

A. Līce: – Var cerēt, ka tiksim pāri pēc 20 gadiem. Kā Bībelē – Mozus 40 gadus savus cilvēkus vadāja pa tuksnesi, līdz viņi bija aizmirsuši verdzību. Taču es esmu novērojusi, ka jaunajiem cilvēkiem ir ļoti laba un veselīga domāšana. Ne visiem, protams, bet liela daļa vieš cerības. Viņos ir patriotisms, dedzība, pozitīva attieksme pret darbu.

V. Vītols: – Es piekrītu, jaunā paaudze vieš cerības. Bieži satiekos ar mūsu fonda stipendiātiem, un šīs tikšanās ir ļoti iedvesmojošas. Viņiem ir visas tās rakstura īpašības, ko cilvēks varētu vēlēties saviem bērniem. Protams, ir arī citi, ar kuriem nevar lepoties, taču tā tas ir bijis visos laikos un visām tautām.

A. Liepiņš: – Jautājums ir par proporcijām. Ja ir 600 Vītola fonda stipendiātu, bet pretī 1600, kas lamājas krievu vārdiem, tad aina nav diez ko iepriecinoša, jo katram no viņiem ir viena balss vēlēšanās.

V. Vītols: – Esmu pārliecināts, ka nākotnes politiskā elite būs tie pirmie.

M. Antonevičs: – Liepiņa kungs jau minēja vienu būtisku notikumu nākamgad – Saeimas vēlēšanas. Pavasarī būs arī Eiroparlamenta vēlēšanas, bet vēl viens ne mazāk svarīgs process, kas atklās politisko seju, manuprāt, būs diskusija par Egīla Levita izstrādāto Satversmes preambulu. Vai piekrītat?


V. Vītols: – Es jau esmu rakstījis, ka preambula jāpieņem tādā veidā, kā tā izstrādāta. Ja tur kaut ko mēģinās uzlabot un mainīt, tas kļūs par nebeidzamu procesu. Protams, preambula nav perfekta, bet perfekts jau nav nekas, neviens jurists nav Dievs. Saprotu, ka būs pretestība, apsaukāšanās. Lai! Bet to vajadzētu pieņemt vēl pašreizējai Saeimai, nevis atlikt un gaidīt, kad nāks nākamā.

A. Līce: – Ja kaut ko grib “norakt”, tad vajag rīkot pēc iespējas garākas diskusijas.

V. Vītols: – Varbūt tieši tāda arī būs taktika. Visiem jautās viedokli, sūtīs kaut kādai Venēcijas komisijai un tā tālāk.

A. Liepiņš: – Manuprāt, galvenā Satversmes preambulas vērtība ir tāda, ka tā nostiprina latviskumu – latviešu valodas kā valsts valodas pozīcijas un latviešu tautas kā valstsnācijas pozīcijas. Tas ir jādara, kamēr nav par vēlu. Es nedomāju, ka kāds no ārpuses traucēs to paveikt, lai gan tas arī varētu notikt. Bet, kā savulaik precīzi pateicis Ļeņins: “Lielākie nacionālisma pretinieki ir pārkrievojušies nacionālisti.” Paskatieties, kas Saeimā ir “Saskaņas centra” priekšgalā – Urbanovičs, Elksniņš…

A. Līce: – Mēs tā bieži runājam: savējie – pretinieki, bet tad pēkšņi acu priekšā uzpeld “Maxima” žogs, pie kura stāv cilvēki. Un tur vairs nav ne latviešu, ne krievu, ne bagāto, ne nabadzīgo. Tur visi ir vienādi… Žēl, ka ir vajadzīgs kaut kas tāds, lai pamodinātu cilvēcību. Mēs divdesmit gadus karojam, visu laiku skan – “mēs” un “viņi”, bet pēkšņi ir situācija, ka esam tikai “mēs”. Es atkal varu atsaukties uz izsūtījuma pieredzi. Ja tur nebūtu krievu, kuri mums cilvēcīgi palīdzēja un kurus mēs tagad saucam par “viņiem”, es neatgrieztos.

A. Liepiņš: – Cilvēciskās vērtības ir pāri visam. Ja tu redzi, ka kāds slīkst un sauc palīgā, tu viņu glābsi un neprasīsi, kāda ir viņa tautība. Jūs teicāt, ka krievu cilvēki jums izsūtījumā cilvēcīgi palīdzēja, bet tas nevienu mirkli nenoņem atbildību no fakta, ka krievu valsts rīkojās noziedzīgi. Tāpat arī nepadara par neesošu, ka tie bija krievi, kas jūs aizveda lopu vagonos.

V. Krustiņš: – Man rodas iespaids, ka mūsu sabiedrība ir ļoti noskaņota uz jūtām – pārdzīvojumu, līdzjūtību, sašutumu, arī lielu daļu pārspīlējuma, liekulības un histērijas. Tāds iespaids man nav radies šodien, taču Zolitūdes notikumi to spilgti atklāja. Televīzija to rādīja nepārtraukti, uzsverot: “Mēs esam tepat, mēs nekur neesam aizgājuši.” Vai neviens neiedomājās arī par to, ka žurnālistu pārmērīgā interese cietušo tuviniekiem varētu būt nepatīkama? Kam bija vajadzīga valdības atkāpšanās? Stāsta, ka tas bijis sabiedrības pieprasījums – kādam esot jāuzņemas atbildība. Bet mēs redzam televīzijas aptaujās – cilvēki balso, ka Dombrov­skim nebija jāaiziet. Tātad sabiedrība nemaz nav tik asaraina un asinskāra, kā to mēģina iztēlot. Vai notikušais ir vairojis politisko atbildību? Vai tas devis kādus rezultātus? Mans iespaids, ka vairāk jāmudina cilvēkus būt ne tikai jūtu pasaulē, bet prāta pasaulē. Piemēram, es jums pajautāšu, kāda ideoloģija Latvijai būtu vajadzīga?


A. Liepiņš: – Nacionāla.

V. Krustiņš: – Jūs tā sakāt, bet ņemiet vērā, ka uzreiz atskanēs iebildumi, ka tas ir nepieklājīgi, bīstami. Nacionālā apvienība 18. novembrī sarīkoja lāpu gājienu, un uzreiz bija sašutuma pilni paziņojumi, ka tas atgādinot Hitlera pasākumus. 


A. Liepiņš: – Tā ir tāda neķītra metode. Tātad katrs, kas paņem lāpu, uzreiz ir nacists?

V. Krustiņš: – Tikai šos salīdzinājumus izsaka ne jau jūsu pieminētie “pārkrievojušies latvieši”. Klāvs Sedlenieks pie tiem nav pieskaitāms. Tas viss nenāk tikai no Krievijas, kā dažreiz gribētos iztēloties.


A. Liepiņš: – Pārspīlēta liberālisma un kosmopolitiskās idejas, kas nāk no Rietumiem, ir tikpat kaitīgas. Vispār tā ir diezgan paradoksāla situācija. Piecdesmit gadus mēs bijām PSRS, kur tika stāstīts par tautu draudzību un kaitīgo nacionālismu. Nedrīkstēja teikt: “Es mīlu Latviju.” Tad atguvām neatkarību, šķita, nu beidzot varēsim runāt to, kas uz sirds, bet te atkal no Eiropas māca – nacionālisms bīstams, nav labi sevī kopt latviskumu.

V. Krustiņš: – Kā jūs domājat, kāpēc tik ļoti negrib pieņemt Satversmes preambulu?


A. Liepiņš: – Tāpēc, ka tā sakārto pamatjēdzienus, kuri likti mūsu valsts pamatos, un neatstāj vietu dažādi interpretējamiem pusjēdzieniem. Piemēram, iebraucēji tiek nosaukti par iebraucējiem. Tas, protams, viņiem neliedz integrēties, apgūt latviešu valodu, iekļauties sabiedrībā, bet jāņem vērā noteikumi.

V. Krustiņš: – Arhibīskaps Vanags savā 18. novembra sprediķī sacīja, ka “…jāraksta nevis politkorekti, bet tas, kas ir patiesībā”. Un vēl viena atsauksme no akadēmiķa Jāņa Stradiņa: “Manuprāt, Dr. Levita preambulas teksts ir stipri jāprecizē, jādara saprotamāks un emocionālāks. (..) Varbūt varētu aprobežoties ar Dr. Levita sākuma teikumiem, tos nedaudz paplašinot, ietverot vēl dažas vēsturiska satura tēzes un īpaši jau valsts pēctecību, taču vairoties no strīdīgiem, aizskarošiem pagātnes traktējumiem.” Lūdzu, te jums ir politkorektums! Kuram piekritīsim, abi ir lieli vīri – gan arhibīskaps Vanags, gan akadēmiķis Stradiņš. Kura tēze tiks realizēta Latvijas politikā?


A. Liepiņš: – Latvijas tautas interesēs būtu jārealizē Vanaga teiktais. No patiesības nav jāvairās!

A. Līce: – Es atkal citēšu Bībeli – “jūs atzīsiet patiesību un patiesība jūs darīs brīvus”. Tikai žēl, ka mēs visu laiku atduramies pret meliem.

A. Liepiņš: – Tas ir neizbēgami, ka, sakārtojot lietas, kāds, kurš nepamatoti veģetējis uz nenoteiktības un melu rēķina, tiek aizvainots.

V. Vītols: – Ja runājam par mazākumtautībām, neviens, izņemot krievus, Latvijā nejūtas aizvainots.

PILNU SARUNU LASIET

Pievienot komentāru

Komentāri (13)

  1. Paldies par interviju.
    🙂

  2. Kas sāksies lietoto pamperu reklāma, tā tautas briedums var pazust – kā var nesolīt, 50 000 darba vietas un vēl un vēl pat miljards tautas naudas Parex īpasnieku glābšanai no lapseņu kodieniem,… Tas tik ātri aizmirstas.Skaties pēc padarītā un tad var balsot un tikai tā. Un arī tad var sanākt čiks kā ar exzooprezidentu sēru dienās…

  3. Man liekas, ka Latvijas valsts ideoloģiskajiem jautājumiem gadu desmitiem oficiālā līmenī tika piegriezta ļoti maza vērība. Toties cilvēki Latvijā pavisam brīvi var smelties Krievijas ideoloģiju, kas brīvi plūst no daudzajiem Krievijas TV kanāliem, plaši pieejamās latviešiem nelojālās krievu preses, krievu valodā izdoto grāmatu skaits no Krievijas ir milzīgs (neapšaubāmi ļoti daudz vērtīgu grāmatu, kuras nekad neizdos latviski, pārāk mazā tirgus dēļ, taču liels skaits ir arī mums naidīgu izdevumu, kuriem pretī liktās latviešu grāmatas bieži var saskaitīt uz pirkstiem. Ideoloģisko karu Latvija zaudē, citādi SC nebūtu tik daudz vēlētāju balsu un galvenā nelaime – nav Latvijā sociāldemokrātijas, kas būtu pieņemama latviešiem, ko atkal lieliski izmanto latvijieši no SC.

    • Zolitūdes traģēdija – tā LV valdības īstenotās politikas un ideoloģijas spilgts paraugs. Par vēlmi atrasties eirozonas klubiņā būs vēl jāmaksā, tāpēc vienotās vienotības žurkas pirmās atstāj kuģi.
      Starp citu, “krievu bardaka” laikā celtie nami Latvijā stāv nesagruvuši, bet godmaņlaiku un freibergas max ātri sastutētie – sāk ļodzīties un……

  4. Jau kuro reizi “LA”mani dzēš laukā par kritisko komentu pret kosmopolīti A.Līci!Piekrītu “Jānim”un “jā”.Paldies V.Vītolam un A.Liepiņam,bet A.Līci kauns lasīt un ar tādiem “latviešiem”mēs tālāk par SC netiksim.Kā var salīdzināt Sibīrijas dažus krievus ar tiem,kas tūkstošus izsūtīja un ar Šodienas 5-to kolonnu,kurai nav tādi apstākļi kā Sibīrijā,bet uzvedas vēl arvien kā okupanti.Anda,jums derētu iestāties SC latv.meitas Šlesera partijā ar tādiem uzskatiem.Bail paliek,ka represētie TĀ !!! domā !!

  5. „…ir tikai fiziskais briedums, kas nodrošina negribētus pēcnācējus, bet nav morālā brieduma, lai šos pēcnācējus nepamestu likteņa varā…”

    Jā, un tas ir tāpēc, ka etniski integrētas tautas vietā ir vardarbīgi radīts etniski dez-integrēts surogāts – okupācijas nelikvidētās sekas: „padomju tauta” vai „politiskā nācija”, kuru pārvalda savtīgi politiskie avantūristi – izbijušie „komunisti” un topošie „kosmopolīti”.

  6. Indivīdiem ,kas veido tautu, pārsvarā ir tikai fiziskais briedums,kas nodrošina negribētus pēcnācējus,bet nav morālā brieduma ,lai šos pēcnācējus nepamestu likteņa varā,kā tas pašlaik ir ļoti populāri,bet savus pēcnācējus uzturētu un audzinātu.Tauta ir morāli nobriedusi,jā cilvēki ir savā starpā solidāri ,izpalīdzīgi, nesavtīgi ,bet ko mēs redzam ikdienā nemitīgus kašķus visos līmeņos,izzagtās valsts tālāku izzagšanu un bezcerību.

  7. Par SC ieilgušo popularitāti . Nu nav tas viņu it kā perfekti izstrādātās programas un ideoloģijas nopelns! Domājiet analītiski un jūs nokļūsiet līdz būtībai. Aptaujās SC regulāri savāc ap 20% balsu. Kāpēc? Tāpēc, ka tā pamatā ir konsolidēta KRIEVU partija un krievi par viņiem arī regulāri nobalso. Nākošreiz aptaujātājiem pavaicājiet, lai viņi piefiksē arī tautību un tur jau arī būs tie 20%. Vienkārši aptaujās izpaužas balsotāju etniskais princips nevis patika vai nepatika par SC programu. Tajā pat laikā LATVIEšU partijas ir 4 vai 5 un tādēļ viņu balsis saskaldās no 1 līdz 10. Ja saskaitīsiet kopā latviešu partijas, tad tās regulāri savāks šajās aptaujās VAIRāK balsu nekā SC. Jo aptaujās piedalās ap 25% krievvalodīgo un ap 75% latviešu. Bet politiķi un aptauju rīkotāji izmanto šo parasto aritmētiku populismam un sabiedrības maldināšanai.

  8. Pievienojos Agra Liepiņa un Viļa Vītola teiktajam. Šīs atziņas vajag pēc iespējas plašāk izplatīt
    masu medijos.

  9. 2014. gads – pārbaudījums TAUTAS briedumam? Bet varbūt nesalīdzināmi vairāk – politisko partiju briedumam? – ir apnicis ik vēlēšanu reizē izmisīgi meklēt „mazāko ļaunumu”. Pat teorētiski neviena politiska partija nav iespējama kā eņģelītis ar sniegbaltiem spārniņiem, taču, ja politiskās/ekonomiskās intereses un partiju iekšējie ķīviņi transformējas likumos vai lēmumos, kas nav vērsti uz Latvijas valsts labumu, kļūst šķērmi, jo zini – vēlēšnu reizē tava izvēle neko nemainīs politiskajā teātrī, viss turpināsies ierasti amorāli. Pieļauju, ka tieši tāpēc – apnikuši meklēt „mazāko ļaunumu” starp Saeimas pozīcijas partijām, daudzi balso saskaņā ar principu – sliktāk būt vairs nevar, būs vismaz citādāk (SC variants). Neattaisnoju, bet saprotu.
    Par 18. novembra lāpu gājienu. Protams, no nacisma tur ne miņas. Taču ir nianse, kas vismaz man liek justies neērti – tradicionālā skandēšana „mēs esam latvieši”. Ja tas notiktu okupācijas laikā, būtu tikai apsveicami. Taču šodien… Manuprāt, tas ir tāpat, it kā homo sapiens 10 tūkstotis, kopā sanācis, skandētu „mēs esam cilvēki!!!” Absurdi? Protams. Un vēl – lāpas ik gadu rokās tur ne tikai latvieši –ir šajā 10 tūkstotī arī igauņi, arī lietuvieši un citi – cilvēki, kuri nav latvieši, bet – Latvijas patrioti. Rosināt viņus šai kopīgajā gājienā noliegt pašaprotamās tiesības būt tiem, kas viņi ir? Neloģiski, pat nepieņemami.
    Jā, par daudzām niansēm šajā gadmijas priekšvakarā jādomā: nākamais gads
    ikvienam Latvijas pilsonim būs pārbaudījums. Pārbaudījums lojalitātē Latvijai. Vai visi kopā un ikviens atsevišķi (neatkarīgi no ieņemamā krēsla) to izturēs? Rādīs laiks.

    • Esmu krievs. Gāju 18.novembra gājienā. Un man nebija aizvainojoši vai pazemojoši skandēt: “Mēs esam latvieši”, jo es esmu Latvijas patriots un caur vārdiem “esam latvieši” parādu savu piederību Latvijai un Latvijas tautai. Ko jūs gribējāt, ka es ietu ar saviem krievu draugiem un mēs gājienā skandētu “mēs esam lojālie krievi”?

      • Un ko Jūs teiktu par variantu – “Mēs esam Latvija”? (doma tā pati, ko izteicāt Jūs, tikai [varbūt] precīzāk formulēta.

    • arī no sprīdīšiem Atbildēt

      Nāk prātā teksts ,no lugas ,ko saka Baltais tēvs:”vai tev nav neviena mellumuņa?Sprīdītis :ir jau gan …”.Šobrīd to ir atzinis tikai Dombrovskis ,man vienalga ,kāpēc.
      Cik reizes ir bijuši piedāvājumi ,ka varētu balsot pēc personālijām ,visās listēs.Bet ,nē katra partija .ka suns iežmiedzis asti -neaizskart ,mēs esam tikai kopā ,kā daudz -galvainais … . Ja vienreiz eksperimentāli izmēģinātu !

Draugiem Facebook Twitter Google+