Mobilā versija
+4.9°C
Guna, Judīte
Piektdiena, 9. decembris, 2016
31. decembris, 2015
Drukāt

2015. gads Latvijas politikā: bēgļi, valoda un kari par amatiem (1)

Gata Šļūkas zīmējumsGata Šļūkas zīmējums

Fikcija pareizajā virzienā

Šā gada sākumā, vēl pirms toreizējais Valsts prezidents Andris Bērziņš bija paziņojis savu lēmumu nekandidēt uz šo amatu atkārtoti, politiķi jau sāka spriest par viņa pēcteča meklējumiem. Lai izvairītos no agrāko gadu apkaunojošās pieredzes, kad prezidenta kandidāts tiek piemeklēts, slepeni tiekoties kaut kur pagrīdē vai zoodārzā, vairāki Saeimas deputāti aicināja rīkot plašas atklātas diskusijas ar sabiedrības iesaistīšanu. Viena no pirmajām par to sāka runāt “Vienotības” liberālā spārna pārstāve Ilze Viņķele, kuru 16. janvāra “Latvijas Avīzes” numurā intervējām, vaicājot, kā izpaudīsies šīs diskusijas. Kopš tā laika pagājis jau gads, jauns prezidents ievēlēts. Bet kas iznāca no diskusijām? Ilze Viņķele: “Tas, ka šādas debates par prezidenta kandidātiem notika vispār, ir solis pareizajā virzienā. Diemžēl pats izpildījums gan bija vairāk teatrāls nekā saturisks. Varu skaidri un gaiši pateikt, ka manis pārstāvētās partijas “Vienotība” rīkotās debates bija fikcija un imitācija, kas izpaudās kā dažādu darba kolektīvu apbraukāšana. Veiksmīgākas bija Nacionālās apvienības rīkotās debates, kas notika vairākās kārtās, iesaistot dažādu nozaru viedokļu līderus. Pats skumjākais, ka reālo prezidenta amata kandidātu izvēle un viņu sacensība nenotika atklātā ceļā. Atkal bija vienkāršs partiju darījums. Taču mums bija vairāki prezidenta kandidāti, kaut arī vairākumam cerības uz ievēlēšanu jau sākumā bija lemtas neveiksmei. Šeit vēlos izteikt dziļu cieņu Egilam Levitam. Sākumā viņš šķita nedrošs, bet tad sajuta sacensības garšu. Demokrātijas attīstībai viņa noteiktā pozīcija un kandidēšana noteikti nesusi savu artavu. Domāju, ka Raimonds Vējonis arī jutās labāk, redzot, ka viņam ir tik cienījams sāncensis.

Diemžēl arī “Vienotība”, kas spētu atrast savās rindās vai pieaicināt no malas prezidenta amata cienīgas personības, nespēja tikt galā ar savas līderes ambīcijām. Solvita Āboltiņa no ieceres par kandidēšanu atteicās pēdējā brīdī, kad beidzot saprata, cik viņai niecīgas izredzes. Taču tad jau vairs partijai nebija laika, un galu galā savu kandidātu nemaz neizvirzījām.

Runājot par nākotni – esmu pārliecināta, ka pienāks brīdis, kad kandidātu atlase un ievēlēšana notiks pilnīgi atklātā un demokrātiskā ceļā, nevis politiskā tirgus, intrigu un greizsirdības vadīta. Politisko spēlīšu virtuoziem beidzot jāsaprot, ka pat viņu intrigu gaisotnē ievēlētais cilvēks, iesēdies prezidenta krēslā, sāk domāt valstiskās kategorijās un neizmanto amatu, lai pateiktos saviem izvirzītājiem. Vēsture to apliecinājusi. Lai var kur tika izvirzīts Zatlera kungs, viņš šiem politiskajiem kardināliem rokas nebučoja. Kad partijām tas pieleks, tad tām zudīs interese shēmot prezidenta vēlēšanās.”

Ģirts ZVIRBULIS

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Vienotību diemžēl piemeklē Zatlera RP liktenienis savācot partijā gan tādus kā čigāne kā judins un citi kuri jau tikai tāpēc tur gāja lai šķetu partiju.

Draugiem Facebook Twitter Google+