Latvijā
Politika

Juris Lorencs: 21. gadsimta mīts0


Juris Lorencs
Juris Lorencs
Juris Lorencs

Tallinā dzimušais, bet Rīgā un Maskavā skolotais baltvācietis Alfrēds Voldemarovičs Rozenbergs 1930. gadā publicēja grāmatu “20. gadsimta mīts”. Līdzās fīrera sacerējumam “Mana cīņa” tā kļuva par nacistu ideoloģijas svētajiem rakstiem. Savā grāmatā Rozenbergs pamatoja āriešu rases pārākumu par citām tautām un pareģoja nenovēršamo “Tūkstošgades Reiha” uznākšanu uz vēstures skatuves. Dažu nodaļu nosaukumi tajā runā paši par sevi: “Tauta un valsts”, “Jaunā valsts sistēma”, “Valsts un paaudzes” utt.

Kaut arī “Tūkstošgades Reihs” pastāvēja vien divpadsmit gadus, dažiem līdzīgas domas nedod miera joprojām. 11. februārī Maskavas laikrakstā “Ņezavisimaja gazeta” parādījās publikācija, ko patlaban apspriež Krievijā un pasaulē. Tās nosaukums – “Putina ilgā valsts” (oriģinālā – “Долгое государство Путина”). Autors ir prezidenta Vladimira Putina palīgs Vladislavs Surkovs. Cilvēks, ko uzskata par Kremļa “pelēko kardinālu” un galveno Krievijas varas ideologu. Dažkārt viņam tikuši uzticēti visai delikāti diplomātiski uzdevumi, piemēram, pārstāvēt Krieviju sarunās ar ASV par iespējamo noregulējumu Donbasā. Neapšaubāmi – Surkovs ir viens no gudrākajiem Putina komandas stratēģiem.

Galvenā raksta ideja – Krievijā šobrīd radusies jauna tipa valsts, kas pastāvēšot vismaz visu nākamo gadsimtu.

Tā sakot – 21. gadsimta mīts. Pašreizējais prezidents esot turpinājums ķēdītē Ivans III – Pēteris I – Ļeņins, tagad viņiem sekojot Putins. Jaunās Krievijas ideoloģija esot “putinisms”, tās galvenā iezīme – māka izprast “tautas dzīles” (“глубинный народ”). Turklāt tādas tautas, kas uzticas vadonim. Vienlaikus autors kritizē Rietumu demokrātiju liekulību, vājumu un bezpalīdzību. Sekas: “Rietumnieki raugās apkārt, meklējot alternatīvas. Un viņi redz Krieviju.”

Vēl kāda interesanta konstatācija: “Krievija ir pārstājusi sairt, tā atjaunojas, atgriežoties vienīgajā dabiskajā un iespējamajā stāvoklī – kā varena, augoša un tautu kopību savācoša.” Materiālais apliecinājums šiem Surkova vārdiem – Krimas aneksija. 2014. gada martā, tūlīt pēc notikumiem Krimā, igauņu rakstnieks Kaurs Kenders uzrakstīja Surkovam vēstuli, kurā novēlēja Krievijai iestāties Eiropas Savienībā, vēl piebilstot: “Mēs gribam būt draugi, mēs vēlamies, lai Krievija iet vienu ceļu ar mums.” Atbildē Surkovs rakstīja: “Tu ceri, ka Krievija “būs tikpat veiksmīga un brīva kā Igaunija”. Bet, kad es redzu tavu un savu valsti uz pasaules kartes, man liekas, ka mūsu tautām ir visai atšķirīgi priekšstati par veiksmi un brīvību.”

Ir grūti strīdēties ar cilvēku, kurš svaru kausos liek nevis kvalitāti, bet kvantitāti.

Vienīgi būtu lietderīgi atgādināt vēsturisko pieredzi: jebkura vara, kas balstās uz vienu vienīgu cilvēku, pazūd kopā ar viņu. Viens no jaunākajiem piemēriem pašas Krievijas vēsturē – staļinisms. Šķiet, to saprot arī paši krievi, ieskaitot tā saucamos “nacionālpatriotus”.

Atbildot uz Surkova publikāciju, cits krievu nacionālisma ideologs Aleksandrs Dugins interneta portālā “zavtra.ru” jau nākamajā dienā, 12. februārī, rakstā “Putins un Super-Putins” apgalvo sekojošo: “Surkovs un valdošā elite sāk iedzīvināt “mūžīgā putinisma ideju”, bet “patiesība par Putinu ir tāda, ka viņa vara nākotnē neiespiežas…”, jo “Putina patriotisma dēļ tauta vēl pacieš sociālo netaisnību un korupciju, bet līdz ar Putinu tas noteikti beigsies”. Savukārt “nacbolu” līderis Eduards Ļimonovs savā interneta dienasgrāmatā 13. februārī ieraksta: “Viņa valsts ir nekaunīga un nedabiska simbioze starp patriotismu un oligarhu kapitālismu, tāpēc, līdzīgi mūļiem, tai nebūs pēcteču.”

Bet pagaidām mums jāsadzīvo ar kaimiņiem, kuri nākotni saskata “augšanā un tautu kopību savākšanā”. Ko mēs varam likt pretim šādai pasaulei? Man šķiet, ka viskodolīgāk to formulējis Egils Levits savas jaunākās grāmatas nosaukumā – “Valstsgriba”.

LA.lv