Mobilā versija
Brīdinājums +4.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
23. janvāris, 2012
Drukāt

25. janvārī izsolīs maksātnespējīgās SIA “Iecavnieks” īpašumu

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Vienam no Latvijas lielākajiem pārstrādes uzņēmumiem – SIA “Iecavnieks” – septembrī tika sākta bankrota procedūra. Nepilnu divu gadu laikā vienošanās ar “Swedbank” par sanācijas plānu vai izlīgumu netika panākta. Tas radīja iespaidu, ka banka nav ieinteresēta vietējās uzņēmējdarbības attīstībā.


Lai bijušais uzņēmums varētu turpināt darbu un līdz izsolei nonāktu kā ražojošs uzņēmums, bankrotējušās SIA “Iecavnieks” vietā tika nodibināta jauna sabiedrība – SIA “Vegetable Oil Product Group Latvia”. Tā valdes loceklis ir uzņēmējs Arnolds Babris, kas ieņem šādu amatu arī a/s “Brīvais vilnis”.

Pēc pēdējām ziņām (17. janvārī. – Red.) no SIA “Iecavnieks” bankrota administratores Ivitas Baumanes, bez A. Babra vadītā uzņēmuma citi pretendenti uz izsolīto bijušā uzņēmuma mantu nav pieteikušies. Internetā pavīdējusi ziņa, ka atsevišķu “Iecavnieka” daļu pircējs varētu būt arī “Swedbank”. Taču bankas biznesa klientu apkalpošanas daļas vadītājs Vadims Frolovs par šādu iespēju šķita stipri pārsteigts. Kādi ir patiesie bankas nolūki, pārliecināsimies izsolē.

 

Maksātnespējīgais “Iecavnieks” strādā

Kā līdz izsolei strādājusi jaunā ražotne? A. Babris paskaidroja: “Pieņēmām darbā atpakaļ visus tos cilvēkus, kuri bija gatavi strādāt. Pašlaik mums ir vairāk nekā 60 darbinieki, aizgāja prom kādi trīs četri cilvēki. Uzņēmums tiek uzturēts normālā stāvoklī, gatavojam to izsolei. Kopš esam pārņēmuši ražotni, realizācijas tirgus ir saglabājies iepriekšējais. Mēs no veikala plaukta neesam pazuduši, tas ir īpaši svarīgi, jo mūsu daļu neaizpilda importa preces, kuru jau tāpat lielveikalos par daudz.”

 

A. Babris negrib pārsteigties: “Tā kā nezinām, vai izsolē nenotiks īpašnieka maiņa un varbūt tas viņus nemaz neinteresēs, neko jaunu neuzsākam. Jā, mēs piedalīsimies izsolē, bet… ja kāds pārsolīs, tad pārsolīs – vairāk par mūsu aplēsto summu maksāt nedomājam.”

 

Sadarbībā ar klientiem izmaiņas

Lauku uzņēmēju un zemnieku saimniecību īpašnieku vidū sakarā ar finanšu problēmām biežāk daudzinātais ir “Swedbank” un SEB bankas vārds. Īsāk sakot, tās zviedru bankas! Kā skaidro banku speciālisti, tas arī tādēļ, ka ārzemju kreditoriem ir biezāks kredītportfelis nekā Latvijas bankām.

Savukārt kredītņēmēji “Iecavnieka” bankrotu saista ar vēl divu Zemgales uzņēmumu aizņēmumiem krīzes sākumā, to vidū arī k/s “Latraps”. Šā kooperatīva izpilddirektora vietnieks Juris Cinītis atceras – 2008. gadā ņemtā kredītsumma tiešām bijusi visai liela, taču, tā kā kooperatīva apgrozījums arī ir iespaidīgs, izdevies ar “Swedbank” vienoties par restrukturizāciju.

Lauksaimnieki krīzes laikā īsti nespējot aprēķināt ražošanas potenciāla vajadzības, tāpēc kopš pērnā gada bankai ir savs lauksaimniecības eksperts – agronoms Raimonds Miltiņš. “2011. gadā nodibinājām sadarbību arī ar SIA “Vidzemes veterinārais serviss”, mums ir kontakti ar biedrību “Zemnieku saeima”. Proti, mēģinām mācīties no saviem klientiem,” saka V. Frolovs.

Kāds labums no šāda vidutāja? Agronoms Raimonds Miltiņš: “Ja esam saņēmuši kredītpieteikumu, braucam uz saimniecību vai uzņēmumu izvērtēt, vai pēc bankas noteiktā rāmja summas pieprasījums atbilst reālajai situācijai. Ja ne gluži – uzrādām iemeslus, kas būtu jānovērš, jāuzlabo, lai varētu zemniekam piešķirt finansējumu un paši būtu droši. Esam kā ģimenes ārsts.”

Mazāk pretenziju par kredītspaidiem dzirdēts DNB bankas sakarā. Tās uzņēmumu daļas vadītājs Viktors Šeršņovs iepazīstina ar rīcības variantiem, kā DNB strādā ar klientu, kas nonācis nestabilā saimnieciskā situācijā:

 

“Ja klients pret banku ir godīgs, konstruktīvs un vēlas atrast kompromisu, vienmēr mēģinām to atrast. Piemēram, ja vainīgi ārējie apstākļi (sarukušas preču cenas, pieprasījums), piedāvājam pagarināt atmaksas termiņu, samazināt maksājumus, varbūt par pamatsummu. Jā, jā, kaut arī tas nav bankas interesēs, šāds variants ir reāls.”

 

Kur paliek izputējušo uzņēmumu manta?

V. Frolovs pastāsta, ka 2011. gadā “Swedbank” pasūtījusi pētījumu, lai noskaidrotu, kas raksturo kredītņēmēju lauksaimnieku, salīdzinot ar pārējo nozaru pārstāvjiem. Tas lieku reizi apstiprinājis, ka lauksaimnieku maksāšanas kvalitāte saistībā ar kredītiem bijusi vislabākā. Salīdzinot ar visiem bankrotu gadījumiem, “Swedbank” kreditēto un bankrotējušo lauksaimniecības uzņēmumu īpatsvars esot zemāks par 0,5%. Tas nozīmējot, ka izsmelti visi abpusējie risinājuma varianti – atmaksas termiņu pagarināšana, grafiku pārstrukturēšana, procentu likmes samazināšana u. c.

Tomēr tam uzņēmuma īpašniekam, kas nonācis uz bankrota sliekšņa, jāizšķiras – saglabāt daļu īpašuma vai zaudēt visu un pilnīgi pārtraukt ražošanu.

 

V. Frolovs atceras: bijis tāds gadījums, ka trīs lieljaudas traktori iegādāti saimniecībā ar 300 ha zemes. Izrādījies, tur strādājuši trīs brāļi, katram savs agregāts. Vienojušies, ka banka divus traktorus notirgo, bet kā otru piemeklē klientam lētāku. “Svarīgi, lai bankrotējuša uzņēmuma manta pēc iespējas ātrāk nonāk ekonomikā atpakaļ,” viņš uzsver.

 

Līdzīgi rīkojies Pāvilostas novada Vērgales pagasta z/s “Rožkalni” saimnieks Edgars Balodis, kuram “Ge Money Bank” apstiprinājusi sanācijas plānu. Pārdota daļa zemes, samazināts ganāmpulks, agrāko simts slaucamo govju vietā tagad uz pusi mazāk. “Turpinu saimniekot, ar piena naudu varu veiksmīgi kārtot maksājumus,” E. Balodis apliecina.

No zemniekiem dzirdēts, ka izdevīgi iegādāta tehnika no bankas, kā arī tas, ka “Swedbank” esot izveidojusi struktūrvienību, kas tirgojas ar pārņemto īpašumu. V. Frolovs to noliedz: “Mums tādas nav. Ja uzņēmums bankrotē, ar citu sadarbības partneru starpniecību, kuru vidū ir arī tehnikas tirgotāji, šo tehniku nopērk citi saimnieki.”

 

Banku konkurence finanšu tirgū

Arī uzņēmēju vidē ir izplatīts viedoklis, ka Latvijas ekonomikā un finanšu nelaimēs vainojamas ārvalstu bankas. Tam daļēji nepiekrīt A. Babris: “Uz trekno gadu un krīzes fona – ne “Swedbank”, ne SEB speciāli jau mūs, uzņēmējus, negremdēja, viņi tikai izmantoja toreizējo situāciju. Tā ir mūsu politiķu un konkrētu ierēdņu vaina, ka esam pieļāvuši pārāk lielu zviedru banku dominanci Latvijā – tāpēc, ka valstij nav bijusi un arī pašlaik nav attīstības stratēģijas. Nebija kas aizstāv nacionālās intereses.”

Finanšu un kapitāla tirgus komisijas Uzraudzības departamenta direktors Jānis Placis iebilst: “Kapitālam nav tautības. Vienalga, kas dibinājis banku, īpašnieks tajā iegulda savu kapitālu, lai nopelnītu, nevis nodarbotos ar labdarību. Turklāt atsevišķu ārvalstu banku kapitāls visbiežāk ir diversificēts, proti, to veido vairāku valstu ieguldījums.”

Uz tik pamatīga nodrošinājuma fona kā zviedru un norvēģu banku kapitāls vietējo banku ietekme ir diskutējama. Hipotēku bankas vecākais finanšu analītiķis Jānis Hermanis atzīst: “Ja Latvijā darbotos tikai pašmāju bankas, visticamāk, uzņēmumiem būtu ierobežotas finansējuma iespējas, naudas būtu mazāk. Vienlaikus pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā ārvalstu bankas bija kanāls, pa kuru valstī ieplūda lieli finanšu resursi. Taču vaina tā, ka šie līdzekļi pārsvarā tika izmantoti uz iekšējo patēriņu orientētās nozarēs un projektos. Turpretī ilgtspējīga uzņēmumu attīstība palika novārtā.”

 

Valstij bija jāiejaucas, lai garantētu ilgtspējīgu attīstību

J. Placis: “Ja ir krīze, tad valstij jāiejaucas, it īpaši finanšu sektorā, no kura atkarīgas daudzas jomas. Un tās ir ekonomiskās metodes. Piemēram, ja aplika ar lielāku nodokli nekustamo īpašumu, tikpat labi to varēja darīt attiecībā uz kredītņēmēja summām. Tad personas pašas nebūtu ieinteresētas prasīt pārmērīgi lielus aizdevumus.” J. Hermanis piekrīt: “Krīze atgādināja, ka nevar paļauties uz tirgus pašregulāciju. Valstij jāspēj iejaukties, lai nodrošinātu attīstību plašā jomā un ilgā laika periodā. Tā ir Attīstības bankas niša – strādāt segmentos, kas īstermiņā nav pelnītspējīgi vai riskanti, bet ieliek pamatus ilgtspējīgai darbībai.”

Publiski pieejami pirms krīzes bija dati, kas liecināja – tādi ekonomiskie sasniegumi nevar turpināties ilgi: kredītportfelis pieauga par 50% gadā, iekšzemes kopprodukts vairāk kā par 10%, inflācija sasniedza 16%, interesantākais, ka darba algas palielinājās par 36% gadā. J. Placis pievērš uzmanību faktam, ka algu pieaugums vislielākais bijis sabiedriskajā sektorā, nevis privātajā. FKTK toreiz ar šo informāciju iepazīstinājusi gan Finanšu, gan Ekonomikas ministrijas, tā bijusi pieejama valdībai, bet, kā tagad jāatzīst, pietrūcis politiskās gribas apspriest un izstrādāt rīcības variantus.

 

A. Babris guvis savu “trekno gadu skolu”. Toreiz a/s “Brīvais vilnis” skaitījās mazrentabls uzņēmums, kam kredītus nepiedāvāja. “Bankas labāk deva naudu tam, ar kuru varēs vairāk nopelnīt, kaut vai pārdodot nekustamo īpašumu, nevis tam, kas strādā ar eksportu, nodarbina iedzīvotājus un maksā nodokļus,” saka uzņēmējs.

 

“Skandināvu bankas toreiz izmantoja to, ka Latvijā var pumpēt iekšā naudu un ātri nopelnīt, nedomājot par sekām. Tādējādi tika radīta ekonomikas uzplaukuma un labklājības ilūzija. Patiesībā treknie gadi bija uzpūsti, mēs dzīvojām uz parāda. Kādam par to vajadzētu atbildēt arī ar reālu kriminālatbildību, nevis ar politisko.”

 

Uzziņa

* Pēc Uzņēmumu reģistra datiem: no 2010. gada jūnija līdz š. g. 16. janvārim Latvijā bankrotējuši 3422 uzņēmumi, izlīgums ar kreditoru panākts 14 gadījumos, trim uzņēmumiem apstiprināts sanācijas plāns.

* Lauku atbalsta dienests (LAD) pieteicis kreditoru prasījumu 18 uzņēmumiem, kas saņēmuši ES fondu finansējumu 2010. gada uzraudzības laikā un 2011. gadā pasludināti par maksātnespējīgiem. Diviem no tiem apstiprināts sanācijas plāns, viens panācis izlīgumu.

* Pēc Finanšu un kapitāla tirgus komisijas aplēsēm, 2/3 Latvijas banku akciju kapitāla pieder Latvijas nerezidentiem (ārvalstu bankām. – Red.), 1/3 akciju kapitāla – Latvijas rezidentiem.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+