Ceļvedī iepazīstina ar 283 lauku labumu saimniecībām 0
Latvijā ir vairāk nekā 300 tā saukto “lauku labumu” saimniecību, proti, atklāta tipa lauku saimniecības, kas pieejamas apmeklētājam un kur var aprunāties ar saimniekiem, pavērot viņu darbu, iegādāties saražoto produkciju un arī paprasīt padomu.
Par lauku labumu saimniecību iekļaušanos tūrisma apritē, attīstības tendencēm un problēmām aizvadītajā ceturtdienā sprieda asociācijas “Lauku ceļotājs” (“LC”) Zemkopības ministrijā sarīkotajā diskusijā “Apmeklētājam atvērta ražojoša saimniecība – ieguvums tūristam un ražotājam?”. Diskusijā piedalījās ap pārsimt saimnieku, kā arī Zemkopības ministrijas pārstāvji, ministru Jāni Dūklavu ieskaitot.
Pasākums vienlaikus bija arī jaunā “LC” ceļveža “Lauku labumi” atvēršana. Ceļvedis tūristus iepazīstina ar 283 lauku labumu saimniecībām, kuru specializācija ir ārkārtīgi raiba. Vieni tur dzīvniekus un putnus (piedāvājumā tie aizņem ap ceturto daļu), citi uztur sēņaudzētavas, zivju dīķus, bišu saimes, daiļdārzus, ogu un augļu dārzus, nodarbojas ar ārstniecisko augu audzēšanu. Ir vīna darītavas un saimniecības, kas gatavo dzērienus no bērza sulām, nemaz nerunājot par dažādu veidu amatniekiem un saimniecībām, kas specializējušās kulinārās lietās.
Vai ražotni atvērt baudītājiem?
Kaut “Lauku ceļotāja” prezidente Asnate Ziemele neslēpa, ka ir saimniecības, kuras no atvērtības galu galā atteikušās, ministrijā sanākušo ražotņu un lauku tūrisma pārstāvju vidū, šķiet, tādu nebija. Vairākkārt skanēja atzinums, ka atvērtība un iepazīstināšana ar ražošanas procesu veicina produkta atpazīstamību, klienta uzticēšanos šim produktam un tātad vairo noietu. Tā Dobeles novada “Stangas dārzniecības” īpašniece Ilona Stanga pavēstīja, ka ieņēmumi no ekskursijām veido trešdaļu saimniecības apgrozījuma. Tātad tas ir finansiāli izdevīgi.
Apstāklis, ka vienmēr jābūt gatavībā uzņemt ciemiņus, liek pastāvīgi visu uzturēt labā kārtībā – tas, ko viesi stāstīs citiem, taču būs reklāma minētajai saimniecībai. Tiem, kas vēlas ar šādu rūpalu nodarboties, ir jāmīl cilvēki un jāpatīk uzņemt viesus. Citādi no biznesa nekas neiznāks. Protams, viesu uzņemšanai veltītais laiks tiek atņemts pašiem. “Sākot no maija, mums brīvdienu nebūs,” bilda “Abavas vīnotavas” saimnieks Mārtiņš Barkāns. Visa vasara “Abavas vīnotavai” jau rezervēta. Savlaicīga viesu pieteikšanās tāda tipa saimniecībās faktiski ir obligāta, jo saimniekiem taču jāsagatavojas.
“Valmiermuižas alus” saimnieks Aigars Ruņģis uzsvēra, ka ekskursantu pieņemšana ražotājam var būt ļoti noderīga, jo atklāj klientu vēlmes un kādi produkti varētu tikt pieprasīti. 2013. gadā alus darītavā bija 9000 ciemiņu no 40 valstīm jeb viens tūristu autobuss dienā. Klientu vēlmju izpildes rezultāts ir kvasa ražošana Valmiermuižā un “Liepkalnu” drabiņu cepumi.
“Pēc būtības tie cilvēki, kas pie mums atbrauc, ir fantastiska fokusa grupa. Es, piemēram, tagad ļoti labi saprotu, kāda ir skolotāju kolektīva gaume vīnā,” sprieda “Abavas vīnotavas” saimnieks Mārtiņš Barkāns. Savukārt “Skrīveru saldumu” pārstāve pavēstīja, ka “Gotiņas” ar piparkūkām sāktas ražot tikai tādēļ, ka to rosinājuši vecāka gadagājuma cilvēki, kam piparkūku garšu gribas, bet sakost cepumu jau grūti.
Interesanti, ka liela daļa tūristiem atklāto saimniecību un ražotņu par tādām kļuvušas vienkārši tādēļ, ka cilvēki paši nākuši un interesējušies. Tagad aizvien biežāk lauku saimniecības, uzsākot darbību, jau uzreiz paredz tūristu apmeklējumu, ievērojis lauku tūrisma speciālists Juris Smaļinskis. Agrāk bieži gadījies, ka pašu sietos sierus vai cepto maizi tirgoja virtuvēs un viesistabās, bet tagad degustācijas un pārdošanas telpa vai ērta vieta pagalmā ir teju norma. Tūristu vēlmes aug. Tie jau vairs neapmierinās tikai ar procesa novērošanu un stāstījumu, bet vēlas arī ēdināšanu, kādus teatrālus priekšnesumus.
Atkārtoti izskanēja mudinājumi saimniekiem veidot sadarbības tīklus, darboties kā sava veida tūrisma informācijas centriem. Piemēram, Francijā esot gluži normāli, ja fermeris savā veikaliņā tirgo arī kaimiņa ražojumus. Tālākai attīstībai daudziem problēmas rada piebraucamie ceļi, jo netrūkst lauku tūrisma saimniecību, kurām ceļu sliktā stāvokļa dēļ pavasaros un rudeņos interesentam nemaz nav iespējams piebraukt. Īpaši, ja tā ir ekskursantu grupa autobusā.
Izmantojot ministra Dūklava klātbūtni, tika cilāts jautājums, vai jaunās ES noteiktās benzpirēna normas žāvējumiem neapdraudēs arī piekrastes zvejnieku rūpalu, jo zivis taču tiek žāvētas ar alkšņa malku. Ministrs klātesošos mierināja un atgādināja savulaik veiksmīgi izcīnīto cīņu par šprotēm. ES valstīm esot ļoti daudzi izņēmumi. Jānis Dūklavs deva mājienu, ka uz mājas kārtībā gatavotiem žāvējumiem, kas tiek realizēti gadatirgos un domāti tūristu pacienāšanai, bargās normas varētu arī neattiekties: “Domāju, ka mūsu Pārtikas un veterinārais dienests, kā arī ministrijas vadība būs pietiekami saprotoši savās prasībās.” Dūklavs solīja “cīnīties” par pieļaujamās benzpirēna līmeņa normas paaugstināšanu: “Mums jāpierāda, ka tas produkts, kam būs tikai divi trīs, ne vairs pieci mikrogrami benzpirēna uz kilogramu, jau būs pavisam cits, ne vairs tas.” Vācijai tāda veida pētījumu, kas pierāda, kā mainās produkta garšas īpašības, esot vairāk nekā seši tūkstoši. Latvijas sabiedrotie cīņā ir Lietuva un Igaunija, kā arī Polija, kam ir līdzīgas problēmas.
Latvijas cenas par lauku tūrisma pakalpojumiem ārzemniekiem šķietot “smieklīgas”. Šaubu nav – lauku labumi šobrīd ir modē. Tos pieprasa kā savējie, tā atbraucēji. Saprātīgi saimniekojot, lauku labumu saimniecības nes svētību visiem. Turklāt tās popularizē Latvijas produktus kopumā un ir pat sava veida patriotiskā audzināšana.
