Mobilā versija
+2.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
1. novembris, 2013
Drukāt

Staiceles vecmāmiņas īpašie ēdieni (3)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

No smalku svinību saimnieces titula ILGA LĪSMANE atsakās ļoti strikti – nav radusi nepelnīti ņemt ne mantu, ne titulus –, taču neliedzas, ka savureiz staiceliešu pasākumos gadījies būt apjomīgu katlu pārzinei.

Mammas galdauts


Par Ilgas Līsmanes mūžu daiļrunīgi stāsta viņas sastrādātās rokas – tur ierakstīti kolhoza smago lauku darbu gadi, lopu fermas agrie rīti un visi neuzskaitāmie piecu bērnu mātes soļi un solīši. Kamēr atvases izauga par kokiem, piemājas saimniecībā bija četras govis ar visu no piena devēju kopšanas izrietošo. Bet, pagātni atceroties, viņa izskrien tai cauri bez garām nopūtām, bilstot:

– Esmu augusi ar mammas padomu, ka nedrīkst sevī audzēt īgnumu. Ja mājās visi dzīvi un veseli, ja brokastu maize ir šodien un rītam paliek, nav iemesla vaidēt.

Šo gudrību Ilga Līsmane vienmēr atceras, pārcilājot deviņdesmit gadus kārtīgi nodzīvojušās mātes darinātos rokdarbus. Ir smalkāki un vienkāršāki, bet galdauts šķiet kā izausts bezvārdu novēlējums, ko viegli saprast, pašas bērnību atceroties:

– Mums vienmēr bija sātīga maltīte ikdienā un svētku brīdim pietaupīts našķis. Tā jau arī ir bieži piesauktā mājas omulība, kas vēlāk, tev pieaugušo kārtā ieejot, pārtop svētībā un sargā.

Sirsnības garšviela


Vēsture liecina, ka 19. gadsimta sākumā tagadējās Staiceles vietā bijis zviedru turēts krogs. Iespējams, nav izdomāta arī krodzinieces Berklundes saistība ar pilsētas kristīšanu: garai maikstei līdzīgo sievišķi kāds bija iedēvējis par stazeli, un šis vārds vēlāk esot iegrozīts apdzīvotās vietas nosaukumā. Lai tur kā, staicelieši ir lieli savas pilsētas patrioti. Paši rada tradīcijas, aizrautīgi tās kopj un uztur. Piemēram, vimbu svētkus, kam visbiežāk izvēlēta maija otrā sestdiena (šogad bija nedēļu vēlāk). Makšķerēšanas sacīkstes, dažādas atrakcijas ar visu paaudžu līdzdalību, jautrību veicinoši priekšnesumi un dienas izskaņā – Lielā Zivju Zupa. To vāra parkā uz dzīvas uguns milzīgā – pieci vai seši spaiņi! – katlā.

Galvenā atbildība par šo virumu lielākoties tiek uzticēta Staiceles novadpētniecības muzeja un vietējā tūrisma informācijas centra personālam. Bet centrā strādā Ilgas Līsmanes meita Inese, kas māti pērn iesaistīja šīs maltītes gatavošanā.

– Biju diezgan uztraukusies, – viņa atzīstas. – Cik vārītāju, tik zivju zupas recepšu un katram sava šķiet pareizākā. Par laimi, pēc svaigā gaisā pavadītas dienas ēstgriba ļautiņiem mēdz būt tāda, ka mute padomiem vai kritikai neveras. Izsmeļ to lielo grāpi līdz pēdējai pilei, ka barkšķ!… Un karotes aplaiza, par pievienotajām vircēm nejautājot.

Kas tur ko prašņāt, ja sirsnības garšviela nav noskausta?…

Putras uznāciens 


Inesei pateicoties, staicelieši nogaršoja arī Ilgas Līsmanes vārīto miežu putru. Ar to viņa cienājusi pirmās Muzeju nakts apmeklētājus:

– Putras ideja pieder meitai. Taču nerēķinājāmies, ka sanāks tik daudz tautas, un katrs dabūja vien pāris karošu tiesu. Daudzi pēc tam sacīja – veikalā vairs nemetīšot līkumu putraimu plauktam, ja tur tik laba manta.

Liels miežu putras cienītājs ir pazīstamais stepa dejotājs Māris Pūris. Viņš nometnē Staicelē vasaras vidū pulcē šo skatuves mākslas žanru apgūt gribošus jauniešus, un tad Ilgai Līsmanei jārēķinās, ka briest nopietns pasūtījums. Daudzi lielpilsētā augušie bērni, visādus jūras mošķus un dienvidzemju augļus ēduši, miežu putru nometnes slēgšanas dienā pagaršo pirmoreiz mūžā. Eksotika!…

Laiks sev 


– Tā laimīgi sanācis, ka šajā mūža nogrieznī varu veltīt laiku sev pašai, – saka Līsmanes kundze. – Tiesa, pirmo uzaicinājumu iesaistīties vecmāmiņu aerobikas deju grupā noraidīju. Galu galā aizgāju tikai paskatīties un, kā jaunie saka, pavilkos. Tagad plivinos uz nebēdu. Mums ir brīnišķīga vadītāja, uzstājamies pašu mājās un priecējam kaimiņus. Nedomājiet, tā nav kaut kāda lēna sirmu kundzīšu staigāšana pa skatuvi! Dejojam un liekam saprast, ka mūža novakarē iespējams atrast prieku arī tad, ja pensijas cipars skumdina.

 

Miežu putra Ilgas Līsmanes gaumē


Vairākkārt noskalotus miežu putraimus uz nakti iemērc un, ja nav domāts vārīt no paša rīta, ūdeni nomaina. Vārīt sāk aukstā ūdenī, kura apjoma attiecības ar putraimiem ir 1:2 (1 kg putraimu – 2 litri ūdens), uz lielas uguns. To samazina, kad saturs uzmet pirmos burbuļus. Putraimiem briestot, ieber nedaudz sāls, 1 ēdamkaroti cukura un maisot pakāpeniski lej klāt pienu. Te nedrīkst pārcensties, lai nesanāk par šķidru. Kad pagaršojot putraimi atzīti par mīkstiem un noregulēts īstais sāls daudzums, katlā caur sietiņu vēl ielej 1 ēdamkaroti labas piparmētru tējas, labi samaisa un noņem no plīts, lai vismaz stundas ceturksni zem vāka pasūt.

Siltas miežu putras aizdars ir ļoti vienkāršs: sačurkstina žāvētu speķīti kopā ar sasmalcinātiem sīpoliem un beigās iemaisa skābu krējumu.

Aukstai var uzliet dzērveņu mērci, un būs saldais ēdiens.

 

Ķirbja saldēdiens


Sastampā 0,5 kg iztīrīta sagriezta 1 ēdamkarotē sviesta sautēta ķirbja. Uz pannas 3 ēdamkarotēs cukura apgrauzdē 5 ēdamkarotes auzu pārslu. Tās kopā ar ķirbi iemaisa 750 g karsta piena un laiciņu uz mazas liesmas pavāra, pievienojot šķipsniņu kanēļa. Visbeidzot saturam pievieno 3 ēdamkarotes pienā iejauktu kartupeļu miltu, samaisa, ļauj kopā uzvārīties un noliek dzesēties.

Vēl garšīgāk būs, ja kopā ar auzu pārslām grauzdēs sauju sadrupinātu riekstu. Ne vainas arī kaltētām ķirbju sēklām.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+