3, 2, 1… “Lata romānu” konkurss ir atklāts! 1
Nākamais “Lata romānu” konkurss noritēs ar moto “Latvijai – manai valstij – 100”.
Latvija pēc trim gadiem svinēs apaļu jubileju, un tas liecina gan par latviešu dzīvotspēju un sīkstumu, gan arī par prasmi izmantot vēstures griežus savā labā. Arī “Lauku Avīzes” izdevniecība vēlas godam nosvinēt Latvijas dzimšanas dienu, tādēļ nākamo “Lata romānu” konkursu plānots aizvadīt valsts jubilejas zīmē.
Turklāt 2018. gadā “Lauku Avīzes” izdevniecība svinēs arī savas pastāvēšanas jubileju, tiesa, krietni mazāku, tomēr gana apaļu: apritēs 20 gadi kopš pirmās iznākušās grāmatas.
Gan konkursa sludinājumu, gan nolikumu varēs atrast portālā la.lv, šeit piebildīšu vien, ka ir mainīts ierastais manuskriptu iesūtīšanas laiks, proti, romānus gaidīsim līdz 2016. gada 1. augustam, nevis, kā ierasts, pavasarī, savukārt simtgadei veltītos romānus sāksim publicēt jau 2017. gada novembrī.
Daudz svarīgāks jautājums ir, vai žūrija Latvijas simtgadei veltītajā romānu konkursā vēlas ieraudzīt ko īpašu, līdz šim nebijušas kvalitātes? “Lauku Avīzes” izdevniecības vadītāja Evija Veide teic: “”Lata romāns” izturējis laika pārbaudi, jau tagad sērijā publicētas gandrīz 200 grāmatas, no populārā un neapšaubāmi kvalitatīvā sērijas aizsācēja romāna, Vladimira Kaijaka “Enijas bize” sērijas izdevumi attīstījušies līdzi laikam. “Tādēļ tagad nebūtu nopietni saukt kādus paraugus, kuriem vajadzētu līdzināties, jo “Lata romāns” ir vērtība, kas apliecinājusi dzīvotspēju. Romānu konkursā gaidīsim jebkura žanra – piedzīvojumu, vēsturiskus, mūsdienu romānus –, gan nopietnus, gan jautrus, galvenais, lai tie būtu labi, raiti lasāmi darbi.”
Rakstniece Monika Zīle piebilst: “Ja nu mēs gribam kādam līdzināties, es nosauktu Annu Brigaderi, Jāni Jaunsudrabiņu, Aīdu Niedru – rakstniekus, kuri ar dziļu mīlestību rakstījuši par savu laiku, par Latviju, kuru viņi vislabāk pazīst. Negribu teikt, ka nevar rakstīt par vēsturi, taču tad jābūt gan ļoti labai izjūtai par kopējo vēstures straumi, gan arī jāprot saskatīt un citiem parādīt detaļas tās krastos.”
Vēstures straume un detaļas – tas ir viens no klupšanas akmeņiem ne tikai atsevišķiem “Lata romānu” konkursa dalībniekiem, kura dēļ visbiežāk manuskripti tiek noraidīti, bet, jāatzīst, mūsdienu latviešu literatūrai kopumā, jo nereti autoriem kārojas atspoguļot vai nu savas iekšējās izjūtas un filosofiskos pārspriedumus, vai arī vidi, kuru paši labākajā gadījumā redzējuši TV ekrānos vai internetā. Monika Zīle atgādina – nereti tieši sadzīves romāni gadu desmitiem un pat simtiem pēc savas iznākšanas iegūst otro dzīvi, reizēm pat vēl spilgtāku nekā pirmo, jo tieši tajos, nevis filosofiskajos pārspriedumos, atrodamas laikmeta detaļas, sajūtams tā aromāts. “Jāsaka, man arī pašai vislabāk patīk – un ne tikai latviešu literatūrā vien – lasīt par to, kas notiek te un tagad. Protams, ir daudz nopietnu grāmatu par vēsturi, bet par sadzīvi – to, kādus tērpus valkāja dāmas, kā bija iekārtoti cilvēku mājokļi, – visvairāk uzzinām Aīdas Niedras un Anšlava Eglīša romānos.”
Izaicinājums rakstītājiem
Aivars Eipurs, kurš ne tikai darbojas “Lata romānu” žūrijā, bet arī konsultē iesācējus dzejniekus un prozistus Latvijas Rakstnieku savienībā, teic: reizēm viņu patīkami pārsteigusi konkursam iesūtīto romānu raitā valoda, tomēr labprāt gribētos sagaidīt vēl spilgtākus darbus, kuros arī izvēlētie izteiksmes līdzekļi kalpo par papildu vērtību, līdzīgi kā tas ir igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka grāmatās “Rijkuris jeb novembris” un “Vīrs, kurš zināja čūsku vārdus” – starp citu, abi ļoti populārie, daudzās valodās tulkotie un balvas saņēmušie romāni iznākuši tieši apgādā “Lauku Avīze”.
Protams, “Lata romānu” autoru vidū jau vairākus gadus lasāms Lindas Šmites vārds, un, kā uzsver dzejniece Eva Mārtuža, viņas bagātajam vārdu krājumam un daudzveidīgajai izteiksmei patlaban Latvijas rakstniecībā grūti atrast līdziniekus. Tāpat šogad žūrija bija ļoti patīkami pārsteigta, saņemot Ingūnas Dimantes romānu, kura sākotnējais nosaukums bija “Zieds”, kā arī vairāku citu autoru darbus.
Monika Zīle atgādina: rakstītājiem noteikti vajadzētu būt arī lasītājiem, turklāt lasīt labas un krāšņā valodā uzrakstītas grāmatas, jo valoda ir rakstnieka darba lauks un galvenais rīks: “Mēs satraucamies par to, ka latviešu valoda ir apdraudēta un var izzust. Rakstnieka uzdevums ir rūpēties par to, lai valoda būtu dzīva un bagāta, garšīga. Un ideāli, ja arī romānu valodā izpaustos dzīvesprieks, vitalitāte, ko gribam redzēt simtgades romānos.”
Mīlot Latviju un lasītājus
Nereti, iedomājoties vārdus “Latvijai 100”, acu priekšā iznirst dzimtas sāgas, varoņepi – mūžībai, ne šodienai tapuši darbi. Tomēr psihologi pierādījuši, ka mīlestību mēs vislabāk varam paust ar šķietami sīkiem ikdienas darbiņiem un uzmanības pierādījumiem. Tādēļ, iespējams, vislabākā recepte ideālam konkursa romānam ir mīlestība – saņemšanās uzrakstīt tieši tādu romānu, kādu gribētos pašiem izlasīt.
Evija Veide norāda, ka Latvijā apzīmējums “vieglā literatūra” tiek nepamatoti un nepelnīti uztverts kā nievas, kamēr pasaulē nereti tieši ar t. s. vieglajiem žanriem iepazīst mazāku valodu literatūru: “Ja pateiksi “latviešu romāns”, saņemsi nesapratnes pilnu skatu, bet, ja pateiksi “skandināvu detektīvs”, pretī vērsies saprotošas acis. Ja mēs atrastu savu atslēgu grāmatām, kuras viegli lasīt, bet reizēm ļoti grūti uzrakstīt, tad, iespējams, tieši tā varētu izrādīties par atslēgu, kas palīdzētu izkāpt no vietējā tirgus un iekļūt plašākos ūdeņos.”
Arī Eva Mārtuža, kura palīdz izdevniecībai izvēlēties labas kaimiņvalstu rakstnieku grāmatas, stāsta: aizbraucot uz kādu valsti, pirmais gājiens ir uz grāmatveikalu, otrais – uz bibliotēku, abās aprunājoties ar darbiniekiem un izzinot, kuras grāmatas par labām atzinuši kritiķi un kuras visvairāk pieprasa lasītāji. Un, ja gadījumā šīs kategorijas atšķiras, tad – kādēļ. Tādējādi latviešu lasītāji tieši ar “Lauku Avīzes” izdevniecības, tostarp “Lata romānu” sērijas starpniecību pēdējos gados saņēmuši interesantākās lietuviešu un igauņu rakstnieku grāmatas. “Tas vēl papildus apstiprina, ka “Lata romāns” ir ļoti daudzveidīga līnija, kurā iekļaujas visdažādākās tendences ļoti plašam lasītāju lokam.” Evija Veide papildina: “Tieši šo daudzveidību iespējami augstā kvalitātē mēs vēlamies redzēt arī konkursā “Latvijai – manai valstij – 100”.
