Mobilā versija
-1.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
10. janvāris, 2014
Drukāt

Dienvidāfrika – vēstures karstā elpa. Neparasta ceļojuma dienasgrāmata

afrika_5955

Ūdensbuku pāris nesteidzīgi noraugās uz mums.

Kopš bērnības mans priekšstats par Āfriku bija vairāk no multiplikācijas filmām un pasaku grāmatām – dzīvnieki sarunājas un dara visādus darbus un nedarbus. Bet naktī, skatoties pa lidmašīnas iluminatoru, liekas, ka šajā kontinentā spilgti apgaismotu pilsētu ir vairāk nekā Eiropā…

Džoburga un džakaranda


Pirmais vārds, ko iemācījos no šofera, kas veda mani no lidostas – “džakaranda”. Pilsētā, ko vietējie dēvē par pasaulē lielāko cilvēku stādīto mežu, ielu malās aug koki, kas pilni ar brīnišķīgi ziliem ziediem. Neziedot ilgi – tikai kādus divus mēnešus. Koki ievesti no Dienvidamerikas, bet sen jau kļuvuši par vietējās identitātes zīmi. Šādi saucas pat viena no radiostacijām.

Johannesburga, ko vietējie sauc par Džoburgu, atrodas ap 1500 līdz 1700 m. v. j. l. Klimats kā pie mums vasarā – naktī ap 15 grādiem, dienā – ap 25 līdz 30. Vakaros bieži uznāk sulīgi pērkona negaisi. Jutos šeit gandrīz kā Latvijā kādu laiciņu pēc Jāņiem. Jā, šī ir dienvidu puslode – divās novembra nedēļās, kad tur ciemojos pie draugiem, bija vasaras sākums. Laika zona tā pati, kas Latvijā, tumšs palika ap sešiem, bet cilvēki iet gulēt agrāk un arī agrāk ceļas – jau septiņos no rīta ielās ir sastrēgumi.

Pilsēta ir liela, no tās izbraucām tikai dažas reizes. Neredzēju daudzstāvu dzīvojamās mājas, kas tik parastas pie mums. Katrs grib dzīvot savā mājā. Pat ja tā ir tikai maza ķieģeļu vai pat no metāla gabaliem saslieta būdiņa – un arī tādu šajā pilsētā ir daudz. Bet turīgākos rajonos virs katra augsta mūra žoga ir vēl elektriskais žogs. Dzīve ir pārāk nedroša, jo nevienlīdzības un vēstures spriedze te ir daudz lielāka nekā Latvijā. Pilsēta pievelk, bet visiem darba nepietiek. Automašīnas pārsvarā izskatās jaunākas un dārgākas nekā Latvijā, bet nabadzīgākajos rajonos – arī tādi grausti uz riteņiem, ar kādiem pie mums braukt neļautu vispār, un braucēji omulīgi sēž uz vaļējas piekabes malām. Gandrīz uz katra krustojuma, riskējot ar dzīvību, stāv dāvanu un ēdiena lūdzēji vai kādu nieciņu pārdevēji.

Johannesburga nevar lepoties ar senām baznīcām un gadsimtiem ilgu vēsturi. Šī ir viena no retajām pasaules lielākajām pilsētām, kas neatrodas pie ūdeņiem – upēm vai jūrām. Pirmās ēkas uzceltas 1886. gadā, kad te atklāja zelta iegulas, kas izrādījās lielākās pasaulē. Drīz sāka apgūt arī milzīgas dimantu (arī pasaules lielākais dimants nāk no šejienes) un citu derīgo izrakteņu atradnes. Tagad pilsēta ir viens no kontinenta lielākajiem finanšu un rūpniecības centriem. Šeit ir vairāk nekā 4 miljoni iedzīvotāju, kopā ar priekšpilsētām – 8 miljoni, skaits turpina augt, un to neviens īsti nezina. Pēc 2003. gada datiem 73% iedzīvotāju ir tumšādainie, 16% – baltie, 42% ir jaunāki par 24 gadiem un piektā daļa dzīvo bez elektrības. Pilsētai nav izteikta centra, pašlaik tās centrālo daļu ar augstceltnēm savā varā pārņēmuši tumšādainie iedzīvotāji, un tā ir viena no krimināli bīstamākajām pilsētas vietām, kur bez zinoša pavadoņa labāk nerādīties. Bankas, firmas un biroji izvietojušies vairāk savrupmāju rajonos galvaspilsētas Pretorijas virzienā – tās centrs ir tikai kādus 50 kilometrus tālu, pilsētas it kā pāriet viena otrā.

Braukšana pa ceļa kreiso pusi, kā Lielbritānijā. Cauri pilsētai ved 3 – 5 joslu plati ātrgaitas ceļi, pa tiem atļautais ātrums, kur iespējams, ir tāds pats, kā uz lielajiem ceļiem ārpus pilsētas – 120 km/st. Degvielas cena – ap 0.86 eiro par litru. Ārpus pilsētas ir maksas ceļi.

Protams, priekšstats par pilsētu veidojas no tā, ar kādiem cilvēkiem satiekamies, kur dzīvojam. Man ir paveicies – mani draugi dzīvo labā, apsargātā privātmāju rajonā. Vienatnē pastaigāties nekur netieku laists. Viņi šeit ir nesen, tad nu šīs vietas iespējas atklājam kopīgi.

Cilvēces šūpulis


Ar vēsturi iepazīstos, tā sacīt, hronoloģiski. Jau pirmajā dienā braucam uz vietu, kas ir ap 50 kilometru ārpus pilsētas. Necila klajuma vidū neliela ēka, pie tās dažas automašīnas. Pāris muzeja zālēs senu galvaskausu kopijas, attēli par cilvēku evolūciju, skaistāki kā skolas mācību grāmatās. Skeptiski pie sevis nodomāju – lai attēlotu “senos cilvēkus”, māksliniekiem nācies izdomāt mums pieņemamas sejas izteiksmes, kādas tiem kādreiz diez vai bijušas. Ak, teorijas un rekonstrukcijas…

Tad gide mūs ved pazemē – kaļķakmenī izskalotās alās vairāku desmitu metru dziļumā. Milzīgi stalaktīti un stalagmīti, pa milimetram izauguši gadsimtu gaitā, pazemes ezers, kurā pazūdot ūdenslīdēji. No augšas dažviet iespīd gaisma… Klausoties gides stāstījumu (viss šeit un turpmākajās divās nedēļās – tikai angļu valodā), mana skepse izzūd un savādas tirpas pārskrien pār muguru. Saprotu, ka esmu pasaulslavenajā Sterkfonteinas alā! Tieši te ir atrastas vissenākās un vislabāk saglabātās cilvēku senču (australopitēka u. c.) fosilijas. Jau pirms trīs līdz četriem miljoniem gadu – par datējumiem zinātnieki vēl diskutē – šajā teritorijā dzīvojuši cilvēku priekšteči. Un pa laikam kādam no tiem gadījies iekrist pa grūti pamanāmiem caurumiem pazemē un pārakmeņoties kopā ar citiem šeit iekritušiem augiem un dzīvniekiem. Pētījumi turpinās. Tepat netālu 1998. gadā atrasts senākais pilnīgais cilvēkveidīgās būtnes skelets. Šajā un apkārtnes alās ir iegūta vismaz trešā daļa no pasaulē vispār zināmajām cilvēku senču fosilijām. Iztēle rosās – kā viņi te dzīvojuši, pirms tik ilga laika?

1999. gadā šī 25 tūkstošus ha lielā teritorija, kurā ir simtiem kaļķakmens pazemes alu un vismaz 15 lielākas fosiliju atradnes, iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā ar nosaukumu: Cilvēces šūpulis. Tāds ir arī viens no šā kontinenta tūrisma saukļiem “Āfrika – civilizācijas šūpulis”.

Dodoties atpakaļ, klintīs virs alas pamanu šķietami nelielas bedres – taču nu zinu, ka pa tām var iekrist dziļā pazemē un pēc tam, kad vairs nekas nesāp – varbūt kļūt par fosiliju.

Soveto


Divas dienas vēlāk dodamies iepazīt 20. gadsimta vēsturi. Soveto ir nabadzīga pilsētas daļa, kas izveidojusies no 28 apdzīvotām vietām. Tās nosaukums cēlies no saīsināta nosaukuma angļu valodā – South Western Townships. Mūsu šoferis un gids Bongani stāsta, ka pašlaik braucam garām cietumam, kas aparteīda laikā iesaukts par “Saules pilsētu”. Cietums atrodas kalnā, un naktī tas vienīgais bija spilgti apgaismots, tālāk elektrības vispār nebija. Ja kāds vakarā nepaspēja laikus atgriezties šajā tikai tumšādainajiem nodalītajā pilsētas daļā, nevarēja uzrādīt dokumentus vai bija kā citādi vainīgs, tika apcietināts.

Tagad šeit daudz kas mainījies. Kopš Pasaules futbola čempionāta 2010. gadā arī Soveto uzbūvētas asfaltētas ielas, vairāki stadioni, arī Āfrikā lielākais futbola stadions, universitāte, moderns teātris, par valsts naudu tiek celtas dzīvojamās mājiņas (runā, ka lielākas iespējas tās saņemt esot tiem, kas varot iedot kukuli amatpersonām; bet ģimenes, kas šīs mājas saņem, nereti kādam tās izīrē, un paši paliek dzīvot savās būdās). Jā, gandrīz visa šī pilsētas daļa, līdz pat apvārsnim, sastāv no mazām vienstāva dzīvojamām mājām, blīvi viena pie otras. Vai vienkārši no skārda un citiem pieejamiem materiāliem saslietām būdiņām. Šī esot visblīvāk apdzīvotā teritorija vai visā Āfrikā. Braucam cauri pavisam trūcīgam rajonam, kur valsts elektrotīklu darbinieki, policijas aizsargāti, griež un ņem nost pa kokiem izvilktos elektrības vadus – tie visi esot nelegālie pieslēgumi, jo cilvēki vienkārši nespēj samaksāt par elektrību. Bet nekas, kad aizbrauks, vadi tikšot savilkti atkal…

Vispirms apstājamies pie diviem kādreizējās elektrostacijas dzesēšanas skursteņiem, kas paceļas pāri Soveto un esot tās simbols. Zīmējumos uz torņiem attēlota pilsētas iedzīvotāju ikdiena – mūzika, tumšādaina Dievmāte ar bērnu rokās, futbols (un skaļās taures – vuvuzelas), dienišķā pārtika – pašu audzētas vistas, mazie busiņi un vilciens, kas savieno ar pārējo pilsētu…

Nākamā pietura – Hektora Pītersona muzejs. Fotogrāfija, kas apceļoja visu pasauli – vīrietis nes rokās tikko nošautu 12 gadus vecu zēnu, vienu no pirmajiem 1976. gada nemieru upuriem. Pret ko bija vērstas šīs sākumā miermīlīgās demonstrācijas, kas pārvērtās plašos nemieros, kur valsts drošības spēki nošāva 550 cilvēkus, nopostīja skolas un sabiedriskās ēkas? Formālais iemesls – skolā angļu valodas vietā tika ieviesta afrikandu valoda… Jeb afrikārneru, būru valoda, afrikānss, tās nosaukumu latviski atveido dažādi – tā ir holandiešu valodas vietējā forma, jo pirmie šīs teritorijas apguvēji kopš 17. gadsimta bija ieceļotāji no Nīderlandes – būri (kas nozīmē: zemnieki). Savukārt pēc Otrā angļu-būru kara (1898.–1902. g., atceros, par to esmu lasījis 19. gadsimta beigu latviešu presē un daiļliteratūrā) zeme tika pakļauta britu impērijai, bet tagad Dienvidāfrikas Republikā šī valoda ir viena no 11 oficiālajām valsts valodām. Bet tolaik pēkšņi šajā kolonizatoru valodā bija jāmācās visi skolas priekšmeti, un tas atņēma jau tā minimālās iespējas kaut ko iemācīties. Soveto kļuva par centru cīņā pret aparteīdu.

Kas bija aparteīds? Mēģinu likt kopā faktus, ko dzirdu, mēģinu saprast un izjust. Atceros padomju laika stāstus par “pūstošajiem kapitālistiem”…

No 1948. līdz 1994. gadam balto un melnādaino (vēl bija trešā grupa – krāsainie) dzīve tika pilnībā norobežota. Katriem bija jāmitinās savā pilsētas daļā (un tumšādainos piespiedu kārtā uz turieni pārvietoja), katriem savas tiesības (ļoti nevienlīdzīgi sadalītas), savas tualetes, peldvietas un nodalījumi sabiedriskajā transportā, savas profesijas un savas iespējas saņemt izglītību. Aparteīdam ir gara un sarežģīta vēsture, tas saistīts ar būru Nacionālistu partijas uzvaru 1948. gada vēlēšanās un balto iedzīvotāju bailēm palikt mazākumā. Kad 1994. pirmajās demokrātiskajās vēlēšanās uzvarēja pirmais melnādainais prezidents Nelsons Mandela, iezīmējās aparteīda beigas. Kas noticis pēc tam, par to dzirdu dažādus stāstus. Varbūt te vieglāk izlīdzēties ar politkorektu frāzi: vēstures sekas nav viegli pārvaramas.

Nelsona Mandelas māja. Pēc 27 cietumā pavadītajiem gadiem viņš te atgriezās tikai uz dažām dienām. Gide, kuras vārds ir Madonna, mums diviem personīgi stāsta Mandelas maz zināmus dzīves faktus. Un arī to, ka šajā mājā dzimušo bērnu nabas saites apraktas zem šī koka. Citām Āfrikas ciltīm bija parasts tās aprakt zem mājas stūra, krustcelēs vai iemest upē… Šī ir vienīgā iela pasaulē, kur dzīvojuši divi Nobela Miera prēmijas laureāti. Otrs ir bīskaps Desmonds Tutu, 1984. gadā. Jau pēc savas atgriešanās uzzināju, ka Mandela ir miris. Visa valsts atvadījās no tās vēsturē visnozīmīgākā cilvēka.

Aparteīda muzejs. Moderni uzbūvēts. Biļetēs norāde, vai ieeja ir pa durvīm, kas tikai baltajiem cilvēkiem, vai tām, kas “ne baltajiem”. Tas atļauj izjust uz savas ādas, kā jutās tie, kas dzīvoja sadalītā Dienvidāfrikā, kur cilvēka vērtību noteica pēc ādas krāsas. Muzejā ir teksti, fotogrāfijas, filmas, video ieraksti, bruņota automašīna, ko lietoja demonstrāciju izklīdināšanai… Te ir gan brīvības cīņu varoņu, gan gluži parastu dzimtu dzīvesstāsti. Muzejs ne vien rāda daudziem personīgi atpazīstamu vēsturi, bet veic arī samierināšanas, dziedināšanas funkciju – nevar nest līdzi pagātnes aizvainojumus, tie ir jāsaprot, ar tiem aktīvi un gudri jāstrādā.

Mani pārsteidza negaidītās līdzības ar pēckara un trešās atmodas laiku Latvijā – tas pats laikmets, milzu demonstrācijas, kopīgas dziesmas un dziedāšana, nevardarbīgā pretošanās (Gandijs to vispirms izmēģinājis šeit, tikai tad Indijā), tāpat arī šā muzeja apmeklējums kā savas attieksmes parādīšana. Izjūtās es esmu kopā ar brīvības cīnītājiem, bet ja es tolaik būtu atradies šeit – man nāktos būt balto apspiedēju pusē?

Dzīve Soveto turpinās. Maz redzēju cilvēkus, kas neko nedara. Bērni nāk no skolas, māmiņas, uzsējušas mazos bērniņus dvielī uz muguras, kaut kur steidzas, vīrieši tirgo augļus, labo automašīnas. Pilsētā gandrīz nav sabiedriskā transporta, tā vietā ir mikroautobusi. Kā zināt, uz kurieni kurš brauc? Ceļmalās stāvētāji ar paceltu roku pirkstiem rāda zīmes – katra nozīmē pilsētas vietu, kur viņam vajag nokļūt.

“Lielais piecinieks” 


Beidzot dodamies uz Krīgera dabas parku! Jābrauc apmēram 450 km. Zāļainu līdzenumu, kurā dažviet redzami govju ganāmpulki un no raktuvēm izcelto iežu kaudzes, pusceļā nomaina kalnu ainava, bet – kalni ir kaut kur lejā! Apmulsuši no dabas skaistuma, klusējot braucam lejup. Parādās banānu un citu dienvidu augļu plantācijas, rūpnieciski audzēti un novākti meži. Pirms Krīgera dabas parka esot privātie dabas parki, kur ieejas maksa lielāka, toties var redzēt visus lielos dzīvniekus. Vai tas dabīgi, ka lauvām noliek gatavu barību un tad pieved klāt tūristus? Mēs meklēsim paši!

Iebraucot parkā, pie vārtiem ir dažas formalitātes un maksāšana – izkāpjot no auto, karstums gandrīz nogāž no kājām. Ainava parka iekšienē visai vienmuļa – ziloņu applūkāti krūmi, pa vidu reti koki vai klajumi, dažviet klintis un izžuvušu upju gultnes. Pirmās žirafes, bifeļus un ziloņus saņemam ar izbrīna saucieniem. Visur ir graciozas stirnas lieluma antilopes ar bērniņiem – impalas.

Apmetamies Skukuzas nometnē, tai apkārt augsts žogs. Mums ir atsevišķa mājiņa ar salmu jumtu. Verandā divi sieti – sīkais pret moskītiem un rupjais pret pērtiķiem. Guļamistabā – patīkami kondicionēts gaiss. Ceļamies ar pirmo gaismu un putnu dziesmām četros no rīta, kamēr vēl nav karsts un dzīvnieki nav gurdeni. Un visa diena paiet, braukājot apkārt. Dabas parks nav zooloģiskais dārzs! Dzīvnieki dzīvo savvaļā. Reizēm nākas braukt stundām ilgi, rūpīgi skatoties, līdz izdodas ieraudzīt kādu dzīvu radību. Tad apstājamies un fotografējam, fotografējam… Ārā no auto kāpt atļauts tikai dažās atpūtas vietās, dzīvniekus nedrīkst barot un traucēt. Pa asfalta ceļiem braukšanas ātrums ir 50 km/h, pa zemes – 40 km/h.

Nīlzirgi ir vai katrā lielākā ūdenskrātuvē, bet parasti no tiem virs ūdens ir redzamas tikai mazas austiņas un degunu gali. Kādā uzpludinātā upē tie īpaši laimīgi ņemas pa ūdensaugiem, omulīgi ņurkstot un vareni sasaucoties. Bifeļi esot paši bīstamākie, no tiem ļoti jāuzmanās. Ja gadās ceļā, jāgaida drošā attālumā un jābūt gataviem bēgt. Mani draugi stāsta, ka iepriekšējo reizi šeit bijuši pirms 16 gadiem. Ar īrētu auto steigušies atpakaļ uz lidostu. Te uz ceļa stāv zilonis un vienkārši neiet nost! Nācies meklēt apkārtceļu, gandrīz nokavējuši.

Pirmos degunradžus ieraugām otrās dienas pēcpusdienā – pāris ganās krūmājā. Tad – tikai trešās dienas vēlā vakarā. Uz ceļa ir milzīga mēslu kaudze, tālāk, jā – astoņi vairāku tonnu smagi milzeņi ganās turpat ceļmalā. Lauvas vienīgo reizi redzam trešās dienas rītā, kad izdevās piecelties pietiekami agri. Lauvu tēvs ar vairākām lauvu mātēm un veselu baru dažāda lieluma “kaķēnu” laiski gulšņā uz ceļa. Kad automašīnu sarodas pārāk daudz, bars pazūd krūmājā. Zebras satiekam tikai trešās dienas pēcpusdienā – un savā draiskajā mežonīgumā tās nemaz nav tik līdzīgas zirgiem, kā anekdotē stāsta. No Āfrikas “lielā piecinieka” – bifeļiem, degunradžiem, ziloņiem, lauvām un leopardiem – neredzam tikai pēdējos. Kaut gan – kad pēc vakariņām mēnesnīcā skatāmies brīvdabas kino, tas ir tieši par leopardiem…

Reizēm gadās neparasti putni un mazāki dzīvnieki. Bruņrupuči veikli soļo pa ceļa malu – tā ērtāk, nekā pa zāli. Uz upes akmeņiem iekārtojies vesels paviānu bars. Lielākas un mazākas antilopes nesteidzīgi noraugās uz mums. Nakts braucienā lukturu gaismā atspīd tikai dzīvnieku acis, neko neparastāku nesatiekam.

Krīgera dabas parks ir 380 km garš, 60 km plats un vairāk nekā gadsimtu vecs. Trīsarpus dienās esam apguvuši tikai tā dienvidu daļu. Ārā braucot, sastopam vēl milzīgu bifeļu baru – gandrīz izžuvušas upes otrā krastā ganās vairāki simti!… Ko paņemam līdzi? Fotogrāfijas, emocijas un cerību, ka Āfrikas daba arī nākotnē tiks nosargāta, vismaz tai atvēlētajās vietās.

Teātra māksla kā dziedināšana


Pēc dažām dienām atkal braucām uz Soveto. Tikko uzceltā modernā teātrī notiek liela starptautiska zinātniska konference ar nosaukumu Drama for life. Kopš 2006. gada šeit universitātē māca drāmas terapija – studenti vienlaikus apgūst gan psiholoģiju, gan teātra mākslu. Šī pieredze tiek izmantota arī dažādos sociālos un integrācijas projektos, lai uzlabotu vietējo iedzīvotāju dzīvi, ārstētu pagātnes traumu. Viens no pirmajiem runātājiem ir sirms tumšādains rakstnieks – viņš paziņo, ka atšķirībā no baltajiem var atļauties būt politiski nekorekts, un saka kaismīgu runu par vietējo iedzīvotāju tiesībām un piedzīvoto netaisnību. Konferencē ir uzaicināti slaveni psiholoģijas speciālisti no ārzemēm, runā arī studenti un praktiķi, notiek izrādes un darbnīcas. Dažviet redzu ko līdzīgu Latvijā pazīstamajam teātra sportam un improvizācijas teātrim, notiek arī senu mītu izspēlēšana un plastiska ķermeniska darbošanās. Vienlaikus vairākās zālēs, visam nav iespējams izsekot. Izmantojam iespēju iepazīties ar cilvēkiem, jautāt un ko vairāk saprast par dzīvi šeit. Aparteīda seku pārvarēšanai vajadzēs vēl daudz naudas, laika un spēka, un te ir cilvēki, kas tic labām pārmaiņām.

Tradicionālā kultūra?


Manas ciemošanās vienpadsmitajā dienā beidzot ir iespēja tuvāk iepazīt to, ko pierasts saukt par vietējām tradīcijām. Braucam uz Lesedi Cultural Village. Tas ir neliels ciems, līdzīgs brīvdabas muzejam. Pie vārtiem mūs sagaida ar dziesmu, paēnā vīrieši spēlē lielus koka ksilofonus un bungas. Vietējo darinājumu tirdziņš – protams, nezinātājs nemācēs atšķirt, kas tradicionāls un kas tikai tūristiem domāts…

Pēc nelielas filmas atraktīva gida pavadībā dodamies aplūkot četru lielāko šejienes cilšu ciematus. Grūti ir pareizi izrunāt cilšu nosaukumus (zulu, pedi, sotho, xhosa – xh vietā vajag ar mēli taisīt klakšķi) un kur nu vēl sveicienus pie vārtiem, lai mūs laistu iekšā! Vēl grūtāk saprast, kad gids joko, kad runā nopietni, kad izsmej mūsu stereotipus un kad populāri skaidro senas tradīcijas. Kāpēc sievietes netiek laistas lielajā apspriežu aplī? Protams, tāpēc, ka neprot glabāt noslēpumus! Kāpēc vīrietis no mājas gāja ārā pirms sievietes? Tāpēc, ka aiz durvīm varēja būt ienaidnieks. Cik govju jāatdod, lai nopirktu vienu sievu? Vismaz 12. Cik govju jums pieder? Kāpēc zulu lopu aploki atradās apmetnes vidū, bet pedi – ārpusē? Tāpēc, ka pirmie bija kareivīgi, aizstāvēja savu bagātību, bet otri miermīlīgi – lai labāk ņem lopus, bet pašus neaiztiek. Kāpēc zulu mājām ir tik zemas ieejas? Kad ienaidnieks nāk iekšā, viņš pieliecas, un tad vieglāk var nocirst viņam galvu.

Kad cienastā piedāvā pirksta garuma ceptus kāpurus, arī es saņemu drosmi un vienu notiesāju. Pasauss, bet ēst var. Tad koncerts, kur vērojam šo cilšu tradicionālās dejas. Pusdienās nobaudām vietējos ēdienus. Strausa gaļa ir stingra un sulīga, krokodila gaļa vairāk garšo pēc zivs, bet antilopes gaļā neko īpašu nemanu.

Pēcpusdienā atgriežamies Johannesburgā un dodamies iekšā bīstamajā pilsētas centrā. Turpat blakus debesskrāpjiem ir kas līdzīgs Rīgas “Latgalītes” tirgum, tikai preču mazāk un cilvēki šeit dzīvo uz vietas – Kwa Mai-Mai market. Lai novietotu auto, jāvienojas ar vietējiem sargiem. Tirgū pārdod dzīvnieku ādas, sandales no auto riepām, etnogrāfisko tērpu detaļas, ādas vairogus, cīņas nūjas un dažādus suvenīrus, vienā malā tirgo pat zārkus, bet visvairāk – dažādus tautas medicīnas līdzekļus. Mums ir iespēja pusstundu sarunāties ar dziednieci, kura ārstējot ar senču garu palīdzību. Nereti jau iepriekšējā naktī senči pavēsta, ka pie viņas nāks slimnieks. Kāda ir vaina un vai varēs palīdzēt, viņa noskaidro, metot kauliņus.

Nākamajā vakarā dodamies uz koncertu – vietējā deju trupa Africa Umoja uzstājas ar muzikālu šovu, ar ko apceļojuši visu pasauli. Profesionāli nostrādātais uzvedums sākas ar bungu rīboņu un temperamentīgām Āfrikas pamatiedzīvotāju dejām, jaunākās sievietes pirmo deju dejo ar kailām krūtīm. Tad tiek vēstīts stāsts par mūsdienu Johannesburgu, kurā saplūdušas dažādās vietējo iedzīvotāju un ieceļotāju kultūras. Katrs trupas dalībnieks ir gan muzikants, gan virtuozs dejotājs un labs dziedātājs. Atkal pārliecinos par to, ko esmu ievērojis jau agrāk – kupla auguma sievietes šajā pasaules daļā ir pašapzinīgākas, nekā kalsnās.

Ko darījām pārējā laikā 


Vairākas reizes agri no rīta braucām uz trenažieru zāli, jo pa ielām skriet esot bīstami. Vakaros baudījām vietējos ēdienus, apmeklējām nakts tirdziņu, kur nopērkami mākslinieku darinājumi. Sastapām interesantus cilvēkus. Mājas saimniece Evija vēlas iemācīties spēlēt afrikāņu bungas. Taču cik ilgi var spēlēt vienatnē un ar aizlienētām bungām? Jāpērk savas un jāatrod cilvēki, kas pulcējas uz kopīgu bungošanu. Tā iepazināmies ar muzikantu Stīvu, kurš janvāra sākumā braukšot koncertēt uz Rīgu. Virtuāli sapazīstinu viņu ar Latvijas folkloristiem. Otrs bungotājs ir profesionāls stāstnieks, bet citus stāstniekus (par viņiem man bija īpaša interese, jo Latvijā darbojos ar mutvārdu stāstīšanas tradīciju izpēti un atjaunošanu) sastapt nepaspējām. Kādu vakaru braucām uz mājas muzicēšanu – cilvēki reizi mēnesī noīrē telpu, viņu paziņas un draugi sabrauc paklausīties. Šajā reizē bija īpaši daudz viesmuzikantu, kas pārstāvēja dažādus stilus. Bija arī dziesmas afrikandu valodā.

Bet pārējā laikā? Stundām ilgas sarunas zem Āfrikas debesīm ar Eviju par latviešu teikām un pasakām. Viņa studē dzīļu psiholoģiju ASV un ir iesākusi rakstīt disertāciju par to, kā Āfrikas iedzīvotāji saprot un izjūt latviešu teikas – par pūķiem, apslēptu naudu, vadātājiem, laimi un nelaimi… Lai tās tulkotu un stāstītu, jāsaprot, kā tās kā viduslaiku Eiropas kultūras daļa nonākušas Latvijā, kāda bija cilvēku dzīve, kad viņi šiem stāstiem ticēja. Kā tās varētu izstāstīt šeit? Tulkot vai pārstāstīt? Lasīt priekšā vai brīvi stāstīt saviem vārdiem? Vai arī dot tās stāstīt vietējiem stāstniekiem?

Un tad atkal lidosta, milzu lidmašīna, lielāku un mazāku pilsētu ugunis tālu lejā, un displejā uz sēdekļa atzveltnes šo pilsētu nosaukumi… Dienvidu saules sasildītam, nu man ir vieglāk pārlaist gada tumšo un auksto laiku.

Informācija ceļotājiem:


Vīza: ierēķiniet laiku un pasta izdevumus, jo Latvijā nav Dienvidāfrikas Republikas vēstniecības.

Vakcinācija: atkarībā no rajona, ko apmeklējat.

Nauda: 100 rendi – ap 7 eiro, lētāk izņemt no bankomāta, daudz kur var maksāt ar karti.

Valoda: ja spējat sazināties angliski, nepazudīsiet.

Elektrība: 220 V, pārejas adapterus var nopirkt veikalā.

Pilsētās vāji attīstīts sabiedriskais transports.

Pievienot komentāru

Līgavas kā ziedi jaunā kāzu kleitu kolekcijā2017. gada pavasara-vasaras sezonu gaidot, kāzu modes zīmols "Ingrida Bridal" ir nācis klajā ar jaunāko kāzu kleitu kolekciju "Blooming Flowers".
Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
LEGO Duplo - Konstruktori pašiem mazākajiem!Mazuļa dzīves periods ir īpašs, un to apzinās katra jaunā māmiņa. Viņas mazais iemācās pasauli, kuru mēs pazīstam un zinām, pilnīgi no
Draugiem Facebook Twitter Google+