Medības
Pieredze

Medniekstāsts. Nestandarta trofeja – ‘3×4@buks.LT’0

Foto: Kate Šterna

Augusta sākumā, kad stirnu riests ir pašā plaukumā ne tikai Latvijā, bet arī dienvidos – Lietuvā, izdevās paviesoties pie draugiem un nomedīt neparastu un ļoti interesantu āzīti.

Medības sākās vakarā. Pēc ilga un nogurdinoša ceļa, kas vijās cauri Latvijai no Sēlijas, kur šogad norisinājās mednieku festivāls Minhauzens, līdz Lietuvas dienvidrietumiem, deviņos vakarā jau biju tornī. Tā ir lieliska vieta. Platības milzīgas un daudzveidīgas – lauki mijas ar mežiem un dabiskajām pļaviņām, bet ceļu, māju un mednieku ir pavisam nedaudz. Kluss un rāms kā Dieva ausī. Laiks arī nepievīla.

Sākumā gan likās, ka mani sagaida ļoti slapjas medības. Visu ceļu gan labajā, gan kreisajā pusē virs horizonta pletās sprogaini zili melni mākoņi, kas vietām kā garš plīvurs ar lietus šaltīm glāstīja zemi. Tam visam pa vidu vijās šoseja, kas tikmēr klājās zem manas mašīnas riteņiem pavisam sausa. Pie sevis domāju: “Diez kāds vējš ir laukā? Vai tas pūš tos mākoņus projām no ieplānoto medību vietas vai arī tie nāk virsū?”

Dažu kilometru attālumā no galapunkta beidzot ceļa malā ieraudzīju peļķes. Tas nozīmē, ka lietus te jau bijis un tagad virzās prom. Ierados bez piecpadsmit deviņos, zibenīgi uzrāvu medību drēbes un biju gatava. Tornis bija labā vietā.

Aiz muguras liels mežs, priekšā kviešu lauks, kuru saimnieks bija nokūlis desmit metru platās joslās, kas mijās ar nenovāktu labību. Var tikai minēt, kādēļ viņš tā rīkojās, bet medniekam tas ir ļoti parocīgi. Netālu bija arī krūmu pudurīši un nepļauta pļava.

Nodomāju, ka vakars būs interesants. Klausoties ūdens lāšu pakšķu simfonijā, kas nebeidzami skanēja mežā, centos izšķetināt soļu ritmisko čaboņu vai kāda zara krakšķi zem rukša kājām. Un nekā. Pa vakaru redzēju trīs kazlēnus un kazu.

Pēdējā pirmskrēslas gaismā manīju no meža iznākam pieaugušu stirnu. Otrā pusē divsimt metru attālumā kāds ierikšoja no lauka mežā, bet to es redzēju jau ar termokameru. Vienu brīdi piedzīvoju īstu emociju saviļņojumu, jo likās, ka cūkas laužas cauri biezoknim.

“Uz gaišās labības fona es noteikti varēšu saskatīt mežacūku. Ar termiķi noteikšu, kas ir kas, noskaitīšu, kuru, un varēšu spiest,” nodomāju un sāku gaidīt… Un ko jūs domājat? Tie bija divi āpši.

Vārdu sakot, skaists un ļoti piesātināts vakars, kur medījums bija tikai acīm un prātam, bet ne stobram. Viens no tā vakara medību dalībniekiem bija nomedījis paprāvu mežakuili. Tas bija trīsgadnieks ar ļoti maziem ilkņiem. Tā gadās, ja apvidū ir ļoti daudz viegli pieejamas pārtikas – trofeja izmēra ziņā netiek rumpim līdzi.

Nākamajā rītā visi bijām kājās jau pirms četriem. Ar lielo Mitsubishi Pajero piestūrējām tuvāk mežam, un mani palaida brīvsolī ar komentāru: “Ej pa labi, tad pa kreisi, un tur aiz meža būs tornis.”

Ņēmu rokās šaujamštoku un klusi slīdēju gar mežmalu. Ik pa brīdim palūkojos termiķi un binoklī. Nekā. Kluss. Krēslains. Slapjš. Sasniedzu torni, nemanījusi nevienu zvēru. Ne zaķa, ne lapsas, ne kaziņas. Tās, kā zināms, iznāk ārā pirmās. Kamēr tiku līdz vietai, gaisma aizvien vairāk pārņēma debesjumu, un drīz arī saule piemiedza ar aci virs horizonta.

Ataugušā āboliņa laukā iemirdzējās kas sarkanīgi ruds. Kaza. Drusku tālāk vēl viena. Viņas rāmi ganījās, kamēr viena tramīgi izstiepa kaklu un sāka raudzīties pa labi. Lauks aiz mežmalas līkuma man palika nepārredzams, un tieši tur vērās kaziņa, kuru es vēroju binoklī. Pēkšņi āzis iznāca lauka vidū.

Ieraudzījis kazu, viņš slaidiem lēcieniem metās tai tuvāk, bet šī bēga. Laikam jau viņai prāts vēl nenesās uz mīlas dejām. Pirmīt viņa sparīgi reaģēja uz kazlēna pīkstieniem, kuru avotu tā arī neatrada, jo tas bija tornī, nevis zālē, tā pakājē.

Kamēr mans vizavī (fr. vis-à-vis – viena no nozīmēm – satikties aci pret aci) mēģināja savaldzināt kazu, es pētīju viņu. Pats koši ruds, var teikt, sarkans. Ragi tik spilgti un kontrastaini – apakša tumša, gandrīz melna, bet gali balti. Skaisti, bet nelieli radziņi, knapi ausu augstumā. Nolēmu nemedīt šo, bet izmantot viņa rotaļas, lai izvilinātu kādu lielāku eksemplāru.

Pīkstēju kā kaza, kura sauc āzi, bet pēc tam ar stresa skaņu uzrunāju neredzamo pretinieku, cerot, ka viņš ieraudzīs, kā īsradzis spriņģo pa lauku ar viņa meiteni. Panācu tikai to, ka kaza satraukti meklēja kazlēnu, bet āzītis, nesaprazdams, kas te vispār notiek, iemuka mežā netālu no torņa. Un iestājās klusums. “Nu tā. Visas iespējas vējā,” nopūtos un tūdaļ sapurinājos. Nekad nevar zināt, kas notiks medībās.

Un patiešām, pēc pusstundas, atbildot uz mana pīkstuļa saucieniem, viņš atgriezās. Tagad āzītis pagāja ļoti tuvu tornim un es varēju saskatīt, ka mazie, spilgtie radziņi ir apveltīti ar papildu žuburiņu. Tas ir tik maziņš, ka oficiāli par žuburu nosaukt to nevar, taču tik un tā – pievienotā vērtība.

Sekoja šāviens. Mani jau brīdināja, ka aizlienētajā karabīnē šoreiz būs liekamas oriģinālās RWS patronas, bet ko tādu es negaidīju. Pēc šāviena ar .30 R Blaser kalibra patronu man cepure no galvas nolidoja! Labi, ka tornis nesagāzās… Atradu āzīti aptuveni simt metru attālumā no torņa, zālē. Tur arī varēju kārtīgi apskatīt savu trofeju.

Beidzot arī man ir āzis ar nestandarta žuburu skaitu. Tas nekas, ka radziņi nav megalieli. Tik un tā trofeja ir interesanta un neparasta! Paldies medību dievietes Diānas māsai Medeinai, kura valda Lietuvas mežos!

Attēlā: Nestandarta trofeja – 3×4 žuburi

LA.lv