Mobilā versija
-2.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
17. aprīlis, 2014
Drukāt

Veličku raktuves – sāls uz lūpām, apbrīna pāri visam (3)

Foto - Ilze Rūtenberga-BērziņaFoto - Ilze Rūtenberga-Bērziņa

Tūkstošiem kubikmetru koka izmantots, lai raktuvēs izbūvētu kāpnes, kas ļauj nokļūt no viena līmeņa citā.

Jāatzīst, ka līdz šim zemes dzīlēs tā īsti nebiju bijusi, ja neskaita īsas pastaigas pa Siguldas Velna alu. Tādēļ iespēja nonākt vairāk nekā simt metru zem zemes šķita tiešām aizraujoša. Kur tāda vieta ir? Nelielā Polijas pilsētiņā Veličkos, kur atrodas jau 1978. gadā UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā iekļautās senākās sāls raktuves.

Līdz 1. līmenim – 
400 pakāpienu


“Angliski runājošā grupa, esat gatavi doties?” vaicā neliela auguma, trausla un smaidīga gide. Sakām “jā”, bet tad seko nākamais jautājums: “Vai spēsit nokāpt 400 pakāpienus, lai sasniegtu raktuvju pirmo līmeni?” Mazliet samulsuši, piekrītoši mājam ar galvu un – kāpiens var sākties. “Kungi, neatsitiet galvas!” brīdina gide, veikli dodamās lejup pa daudzu kāju jau nodeldētiem pakāpieniem. Sākums kāpienam šķiet pavisam viegls, taču pusceļā apjaušu – man sākusi reibt galva, jo katrā kāpņu posmā ir vien četri pakāpieni, tādēļ pagrieziens uz nākamo ir visai ātrs. Un tā nav man vienīgajai. “Vai man kāpt lēnāk?” gādīgi apvaicājas gide.

Beidzot esam nokāpuši un skatam paveras gari gaiteņi dažādos virzienos, bet tālāk doties var tikai pa vienu no tiem. “Lūdzu, neatpalieciet no grupas, jo esmu vienīgā, kas zina izeju no raktuvēm,” brīdina gide.

Sienas, griesti, grīda – šeit viss ir no sāls. Nē. Tas viss ir sāls. Dažādās nokrāsās, spīdīgs, apmeklētāju soļu nogludināts. Lai gan šķiet, ka sāls ir it visur, gide ar nelielu laterniņu velkot pa marmoram līdzīgo grīdu, rāda, ka īstais sāls atrodams tur, kur izgaismotajā vietā balti atmirdz sāls dzīsliņa.

Nolaizu lūpas un saprotu, ka tās jau kļuvušas sāļas no visapkārt esošās sāls pārbagātības. Īslaicīgā ekskursijā tas šķiet kā kičīga piedeva. Tomēr visu laiku domāju, kā pirms daudziem gadsimtiem bez jelkādiem mūslaiku modernajiem aprīkojumiem cilvēki spējuši ierakties šajā kalnā un dāvāt Polijai sāli, kas senlaikos bijusi teju zelta vērtē…

Septiņu gadsimtu 
mantojums


Pazemes gaiteņos nonākam līdz vietai, kur aiz stikla sienas izveidota ekspozīcija, kas attēlo sāls iegūšanu no avota ūdens jau aizlaikos. Izrādās – šajā vietā sāls iegūta jau 3000 gadus pirms mūsu ēras, savukārt XI gadsimta dokumentos parādās pirmās ziņas par Magnum Sal (Lielais sāls), liecina uzziņu materiāli par Vieļičkas raktuvēm. Visvecākā raktuvju šahta ir “Goriševski”, kas izveidota 1280. gadā. Septiņu gadsimtu laikā šajās raktuvēs iegūti aptuveni 7,5 miljoni kubikmetru sāls.

Skaitlis, lai arī iespaidīgs, tomēr ir bezkaislīgs. Taču aiz tā slēpjas neskaitāmu cilvēku dzīves un zaudētas dzīvības, par kurām pieejamas vairs tikai skopas ziņas. Godīgi sakot, es nespēju iedomāties, kā var 18 garas stundas pavadīt zem zemes, cenšoties izrakt iespējami vairāk sāls, rāpus un guļus virzoties dziļāk zemes dzīlēs un apzinoties, ka jebkurā mirklī ūdens šķīdinātie ieži var sabrukt, aprokot racēju, vai arī var uzdurties vietai, kurā koncentrējas nesaožamā un nemanāmā metāna gāze, kas var eksplodēt jebkurā brīdī.

Vienā no lielām zālēm izveidota tumsā skatāma ekspozīcija, kurā rodas pavisam niecīgs iespaids par racēju ikdienu. Iedegas lāpas racēju turētos garu pīķu galos, kurus viņi virzīja sev pa priekšu, lai atklātu gāzes koncentrēšanās vietu. Pēc mirkļa atskan sprādziena dārds un brūkošas zemes skaņa… Baisi.

Tādēļ nav brīnums, ka pazemē sāls racēji viens otru sveicinājuši ar frāzi – Szczęsc Boze (Dievs svētī – poļu val.), jo ierastais “labdien” vairāk iederējies saules apspīdētajā virszemē.

Veidojot raktuves, pazemē izveidoti 2040 kambari deviņos līmeņos – no 57 līdz 327 metru dziļumam. Pēc aktīvās sāls ieguves beigām daļu kambaru piepildīja ar smiltīm, bet labā stāvoklī jo­projām ir 1136 kambari, no kuriem īpaši tiek glabāti 224. Apmaldīties tajos varētu itin viegli – šahtu garums, kas savieno šos daudzos kambarus, ir 350 kilometri, bet pašas raktuves pazemē sniedzas piecu kilometru garumā. Apmeklētājiem gan atvērts aptuveni 3,5 kilometru garš maršruts 64 – 135 m dziļumā. Apskatīt gribētāju šeit netrūkst, jo ik gadu sāls raktuves apmeklē apmēram miljons tūristu.

Arī pārgurumā 
var radīt mākslu 


Sāls racējs šajā Polijas pilsētā bijis ne vien arods, bet arī kaislība un tradīcija, kas nodota no tēva dēlam, tādējādi veidojot sāls racēju dinastijas. “Zem zemes laiks maina savu kursu – tas seko raktuvju īpašnieku brīvdienām, paātrinot un palēninot darbu tempu, lai atvilktu elpu gadskārtu svētkos,” stāsta gide.

Tādās atelpas stundās un brīvākos brīžos pēc dienas darba racējiem vēl pieticis spēka, lai radītu ko neaptverami skaistu un teju mūžībai veltītu – pazemes kapelas, baznīcu ar gandrīz visām Bībeles epizodēm, Polijas vēsturē nozīmīgu cilvēku skulptūras un teiku atveidojumus sālī. Lielajos kambaros ir milzu lustras, kuras veidotas no sāls kristāliem, tādēļ to gaisma ir nedaudz nespodra un noslēpumaina.

Brīdī, kad nevaru noturēties un ar mitru pirkstu novelku gar sienu, lai pārliecinātos, vai tas tiešām ir sāls, atskan gides balss: “Lūdzu, tikai nelaiziet skulptūras, citādi tās izzudīs!”

Divu stundu apskatē ik brīdi kāpjam aizvien zemāk, ceļā skatot lielāko pazemes baznīcu, kas darbojas, piedāvājot rīkot pat laulību ceremonijas, par vienu stundu šķiroties no diviem tūkstošiem ASV dolāru. Vērojam ekspozīciju, kas atveido sāls racēju darbu, kurā neaizstājams palīgs bijis zirgs. Tā uzdevums – vilkt smagos ratus ar sāli vai griezt milzu ratus, kas urbjas zemē. Jāsaka, žēl kļuva šo graciozo dzīvnieku, kuri savu mūžu pavadīja pazemē. Godīgi sakot, tā arī nesapratu un nepavaicāju, kā viņus dabūja lejā. Zem zemes ir arī skaistas grotas ar pazemes sālsezeriem. Savulaik tajos piedāvāta vizināšanās ar laivām. Taču, kad septiņi iereibuši britu kareivji apgāzušies un sāls lielā spiediena dēļ nav spējuši izkļūt no apgāztās laivas apakšas un nosmakuši, šī izklaide pārtraukta.

Atpakaļ virszemē


Jāatzīst, ka divu stundu laikā tapt “izrautai” cauri Veličku sālsraktuvēm bija nogurdinoši. Labprāt būtu kavējusies vairākās kapelās un ejās, lai labāk tās apskatītu un izjustu savdabīgo pazemes romantiku, skanot Šopena mūzikai milzu zālē ar sālsezeru. Taču – nepārtraukti skanēja gides mudinājums doties tālāk. Tomēr nekas. Arī divas stundas, pavadītas sāls piesātinātā gaisā, bija vērtīgas veselībai – elpot zem zemes, vismaz šajā vietā, izrādījās ļoti viegli.

Sāls pozitīvo iedarbību poļi izmanto pilnā mērā. Veličku raktuvēs ierīkota ārstniecības iestāde bronhiālās astmas un dažādu augšējo elpceļu slimniekiem. 135 metru dziļumā izvietota arī viesnīca un SPA komplekss. Viena nakts šajā kompleksā izmaksā 120 zlotus jeb 30 eiro. Tiesa gan, atpūta jāpiesaka laikus, jo gribētāju nakšņot pazemes kambaros ir daudz.

Prom no Veličku sāls raktuvēm dodos ar maisiņu šeit izraktas, vēl neattīrītas sāls, kas ir daudz sāļāka par to, ko varam nopirkt lielveikalu plauktos. Un priecīgu prātu par to, ka atkal esmu dienasgaismā.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Sāls nav labs(-ba).

  2. Kad mēs, koris, bijām ekskursijā Veļičkas raktuvēs, mēs tajā katedrālē (ap 150 m dziļumā) četrbalsīgi nodziedājām “Pūt, vējiņi”. Pilnīgi bez maksas. Apkārtējie – nelatvieši – sajūsmā.

  3. Jā, – Veļičkās ir ko redzēt!

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+