Kultūra
Māksla

Mazpilsēta. 44 gadi no dzīves 16


“Augļi un zari vāzē”. 1988, papīrs/akvarelis, Talsu novada muzeja krājums.
“Augļi un zari vāzē”. 1988, papīrs/akvarelis, Talsu novada muzeja krājums.
Foto – Sandis Priede

Vēl līdz 10. decembrim Talsu novada muzejā apskatāma Jēkaba Spriņģa (1907 – 2004 ) gleznu un akvareļu izstāde “Pārejas”, kas veltīta mākslinieka 110. dzimšanas dienas piemiņai.

Tas vienmēr bijis kā rituāls un tā arī šoreiz: ik pa pieciem gadiem Meistars bija ar mieru rīkot savu izstādi Talsu muzejā. Nemainīgi labas bildes pie sienām, sanākušie cilvēki apmēram vieni un tie paši, un arī runātāju runas bija dzirdētas: ļoti labs pedagogs un izcils mākslinieks, inteliģenta personība, tolerants un absolūti pieticīgs cilvēks. Pats mākslinieks arī šad tad atzinās: esmu neinteresants, ar mani nekas dižs nav noticis… Kāda Rīgas mākslas zinātniece piebilst: ļoti labs mākslinieks, tā kā par daudz strādājis (!), nav pārsteigumu… Pie tā jau bija pierasts: Spriņģis, tātad no Talsiem, protams, labs akvarelists, kā – vai tad viņš tur jau kādus desmit gadus vairs nedzīvo? Tas bija tik nedalāmi. Spriņģis un Talsi.

No Spriņģa mēs nekad nešķirsimies. Viņa darbi pieder arī mums, jo daudzi redzējuši, kā tie top. Viņš būs mūsējais arī pēc tam, kad bijušo kolēģu – skolotāju Talsu skolās, dakteru, tagadējo pilsētas mākslinieku un citu talsenieku –, kuri bija klāt 110. jubilejas izstādes atklāšanā 18. novembrī, vairs nebūs.

Spriņģa māksla ir tapusi klusumā un pārdomu vientulībā pēc ne jau vieglas darba dienas pavisam parastās skolās zīmēšanas, rasēšanas un mākslas vēstures skolotāja, arī bibliotekāra amatos. Bez interneta un ātras iespējas kļūt ieraudzītam – par šodienas centīgo izrādes sabiedrību Spriņģis pie sevis klusi vīpsnātu. Tolaik prom no Rīgas mākslinieku sabiedrības viss notika lēni, tā kā pustumsā, nedrošībā: paliec arvien vispārinātāks, citiem nesaprotamāks, tevi vairs neinteresē reālas lietas. Apkārtējie, kā daži atzinušies, nesaprata neko, jo no ārpus padomijas māksliniekiem zināja labākajā gadījumā komunistu Pikaso, bet ne Braku – Spriņģa elku. Bildes noteikti ir “par tumšu”. Jā, akvareļi gan ar savu atbruņojošo vieglumu un košākām pludinātām krāsām, jā, tie nu būtu labi.

Pateicoties pēkšņajam latviešu padomju akvareļglezniecības uzplaukumam, kas iezīmējās toreiz, 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā, un kuru veicināja arī citi no Talsu puses nākuši mākslinieki (Kārlis Sūniņš, Romis Bēms, Alise Zvirbule), Jēkabs Spriņģis strauji aizgāja no reālisma un no savas “zaļās zemes”. Viņš kopa un attīstīja savu kubismu, maigu un lirisku. Brīvu plakņu kompozīcijas fonā, tad pāri droša līnija vai kontūra, arvien biežāk tiek lietoti dažādi tehniski paņēmieni (slapju avīžu nospiedumi, trafaretu pielietojumi, arī vecais paņēmiens – svece ), un tad akvareļa brīvību piebremzē kāds reālisma elements – it kā vāze, ābols vai grāmata. Dažreiz licies, ka viņš taču glezno savu skolotāja māju: tās ir grāmatu muguriņas, plaukti, pretgaisma no loga, atspīdumi uz rakstāmgalda stikla, bilžu krāvumi un akvareļpapīra lapas. Atmiņas. Dīvaini, bet tās nemaz negarlaiko.

No Jēkaba Spriņģa lielā darbu klāsta Talsu muzejā (127 vienības ) un mākslinieka ģimenes īpašumā esošajām bildēm šoreiz atlasīti tieši 80. un 90. gadu pārejas laika – no reālisma uz abstrakciju – darbi. Spriņģa eļļas glezniecībā abstrakcija nāca mazliet vēlāk un tā kā smagnējāk: var pamanīt, ka fona plaknes ir ilgi meklētas un skaņotas, iespējams, vairākkārt pārgleznotas un krāsviela ir blīva un piesātināta. Taču ir jūtams virsmērķis uz katras bildes klājot kopgammu – brūni-zaļi-pelēcīgā vai zilajā vai kādā citā toņkārtā –, panākot absolūtu noskaņotību. Un atkal līnija, ar kuru klāt pielikta tolaik viņam vēl nepieciešamā realitātes deva: kāda zivs vai sēnes utt.

Talsos Meistars nodzīvoja 44 gadus ar pārtraukumu no 1944. līdz 1946. gadam, kad bija jāpakļaujas vācu varas pavēlei izbraukt Vācijas virzienā; kara beigas viņš laimīgi sagaidīja Francijā. Tūlīt pēc Latvijas Māk­slas akadēmijas pabeigšanas 1936. gadā bija sācies skolotāja darbs. Reiz jautāju, vai viņam tas patika, un mākslinieks klusi atzina, ka ne visai. Pienākuma sajūta, arī bezizeja, lika viņam skolā nostrādāt vairāk nekā 30 gadu, pavirzot uz mākslas ceļa vairākus Latvijā labi zināmus māksliniekus – Romi Bēmu, Jāni Andri Osi, Juri Mauriņu, Valdu Malēju, vēlāk Andri Biezbārdi un Andri Vītolu, Talsu “krūmistus”. Nebija arī grūti pāri Talsu kalniem un lejām vest bērnus uz muzeju vai pat uz Rīgas mākslas izstādēm; to šodien pat grūti iedomāties.

LA.lv