Kokteilis
Latvijā

Vai mūsdienās iespējams būt mājsaimniecei? Izsakās sociālantropoloģe, mājsaimnieces un astrologs 16

Foto – Shutterstock

Latvijā – 46 100 mājsaimnieču


Ek, ja vīrs varētu uzturēt ģimeni, dzīvotu pa māju un rūpētos par bērniem! Droši vien tā kādreiz ir domājusi ne viena vien sieviete, raudamās uz pusēm starp mājām un darbu, tad vēl bērnu daudzie pulciņi, vīra neskaitāmās intereses… 
Vai mūsdienās vēl ir iespējams būt mājsaimniecei? Kā viņām klājas bez brīvības un savas naudas, bez sabiedrības un atzinības?

Mājsaimnieces. Nāk prātā amerikāņu komēdijdrāmas seriāls “Bīstamās mājsaimnieces” (2004. – 2011.). 2009. gadā māksliniecei Ingai Melderei bija personālizstāde “Mājsaimnieces”. Gleznās apcerēja šodienas mākslā nepopulāro tēmu. Tad vēl tirdzniecības centra “Spice home” un “Māmiņu kluba” rīkotās sacensības “Sievišķīgākā mājsaimniece”, kur šogad 150 dalībnieču sacensībā uzvarēja jaunā māmiņa no Jelgavas Elīna Briģe. Bet sporta akadēmijā “Sportima” bija projekts “Izmisušās mājsaimnieces”. Tas viss tādā seriālu garā. Bet kā ir dzīvē? Latvijā ir 46 100 mājsaimnieču, tas nav daudz, turklāt visvairāk mājsaimnieču ir bērna kopšanas atvaļinājuma laikā. Vēlāk sievietes atkal strādā algotu darbu.

Vai modelis “sieviete mājsaimniece” ir aizgājis vēsturē?


Sociālantropoloģe Dr. Aivita Putniņa:
– Šis modelis radās 19. gs. beigās, kad Eiropa industrializējās, parādījās pirmās fabrikas (ogļu raktuves un citi ārkārtīgi smagie darbi), kur sākumā strādāja sievietes un bērni un viņu atalgojums bija ļoti mazs. Pēc tam šajos darbos iesaistīja vīriešus, un atalgojums pieauga. Algu veidoja ar aprēķinu, ka tai jānodrošina ne tikai strādnieka produktivitāte, ko viņš saražo, bet alga apmaksā arī visus tos procesus, kas viņu sagatavo šim darbam – vai ir kāds, kas viņu pabaro, apmazgā, palaiž uz darbu un rada vēl jaunu darbaspēku. Sievietēm radās iespēja būt mājsaimniecēm.

Pēc Otrā pasaules kara situācija kardināli mainās, jo nepietiek darbaroku. Arī tagad Eiropas stratēģijā “Eiropa 2020” (pieņemta 2010. gadā) skaidri rakstīts, ka Eiropa tautsaimniecības ražīgumu var kāpināt tikai tad, ja sievietes vairāk iesaistās darba tirgū. Tiek domāts, kā pielāgot šo darbu gan vīriešiem, gan sievietēm, lai viņi to varētu savienot ar savu privāto un mājas dzīvi.


– Kāpēc tik maz sieviešu Latvijā izvēlas kļūt par mājsaimniecēm? Kāpēc būt par mājsaimnieci sabiedrības acīs nav prestiži? Varbūt tas ir arī riskanti?


– Varbūt jāatgriežas 90. gadu sākumā. Latvijā bērnudārzi vairs nebija vajadzīgi, un sievietēm šķita, ka varēs piepildīt lielo sapni – nodarboties ar māju un bērniem un dzīvot tāpat, kā sievietes Rietumos. Tas izrādījās diezgan idealizēts priekšstats, jo arī vecajā Eiropā ģimeņu, kur varētu būt tikai viens apgādnieks, ir ārkārtīgi maz un ar vienu algu nepietiek. Tā tas ir jau kopš Otrā pasaules kara, kad šis idealizētais modelis kļūst pieejams arvien mazākam skaitam ģimeņu.

Latvijā ir vēl kāds aspekts. Darba tirgus ir ārkārtīgi nestabils, dzīvojam lielā sociālajā nedrošībā. Ja ģimenē ir tikai viens pelnītājs, tā pakļauta daudz lielākam riskam. Ja apgādniekam zūd darbs vai viņš zaudē veselību, darbaspējas, vai aiziet no ģimenes, tad mājsaimniece, kas rūpējusies par māju un bērniem, paliek bez līdzekļiem. Lai arī šis ir bijis ideāls modelis, kur apgādnieks ģimenei spējis nodrošināt labus apstākļus, bet šķiroties sievas ieguldījums, izrādās, nav neko vērts. Tiesājoties ir ļoti mazas iespējas piešķirt uzturlīdzekļus gan bērniem, gan arī mājsaimniecei, kas visu darbu ieguldījusi mājās, viņa to visu vienkārši pazaudē, to neuzskata par vērtību.

Jā, no vienas puses, mājsaimnieces prestižs bija izauklēts un spožs, īpaši padomju laikos, kad pastāvēja mīts, ka Rietumos sievietes šādi dzīvo. No otras puses, līdz pat nesenam laikam bija ārkārtīgi liels spiediens, ka mātei būtu jāpaliek mājās bērna pirmajos divos dzīvības gados. Ir bijušas bērna kopšanas atvaļinājuma normas, kas neļauj to savienot ar nodarbinātību, pat ne daļēja laika nodarbinātību vai radošu darbu. Kaut gan bērna kopšanas atvaļinājums daudzmaz ir kompensēts pirmajā gadā, kad tiek maksāta algas proporcija tikai tām jaunajām māmiņām, kuras ir strādājušas. Tās, kuras nav strādājušas, par bērna kopšanu nesaņem pietiekami, lai varētu būt mājsaimnieces. Viņām nekas īsti nepienākas. Bērna kopšanas politika bija vērsta uz strādājošām sievietēm. Bērnu kopjot, viņas iziet no darba tirgus, un dati liecina, ka ir ārkārtīgi grūti atgriezties darbā. Lai arī tādas tiesības valsts ir devusi. Bet šīs tiesības ir ļoti grūti aizstāvēt, līdz ar to ceļš atpakaļ no mājsaimnieces statusa uz darba ņēmēja statusu ir ļoti apgrūtināts. No vienas puses, tiek uzsvērta mātes loma, bet, no otras, tai netiek piešķirta nekāda vērtība. Ne velti bērnu pabalstu politika ir vērsta galvenokārt uz iepriekš strādājošām mātēm. Tas ir zināmā mērā paradoksāli. To, ka ikdienas darbam mājsaimniecībā un bērnu aprūpē nav nekādas vērtības, var redzēt šķiršanās prāvās.

Vēl viens risks, ko mājsaimniece var piedzīvot, – atsvešināšanās. Tā ir izolētība no plašākas sabiedrības. Protams, pastāv radu un draugu loks, kā arī organizācijas, kur sievietes kopīgi pārvar šo atsvešinātību. Bet atsvešinātība var iezagties pāra attiecībās. Un pastāv ārkārtīgi liels risks, ka ģimene var izjukt. Ja viens partneris pavada laiku lielākoties ārpus mājas – darbā, attiecībās iezogas plaisa. Ja abi strādā, tas līdzsvaro – abiem ir līdzīgas iespējas un līdzīgas problēmas, ko var pārrunāt, un uzmanība abiem diviem ir līdzvērtīgi novērsta uz kaut ko citu. Tad ir daudz lielāka iespēja sabalansēt attiecības un vienoties. Ir arī lielāka iespēja mājās darāmo darbu sarakstu dalīt uz diviem. Ģimenē, kur abi partneri strādā līdzvērtīgi par līdzvērtīgu samaksu, reti kad tikai sieviete rūpējas par bērniem un māju. Šāda ģimene ir daudz elastīgāka. Ja vienam partnerim kādā brīdī darbā ir lielāka slodze, otrs var palīdzēt. Ģimenēs, kur gan vīrs, gan sieva strādā ārpus mājas, ir vairāk kopīgu saskarsmju un rūpju.

Vai būt par mājsaimnieci mūsdienās jau nozīmē luksusu? No sievietes pozīcijas – jā. Vecās Eiropas zemēs, piemēram, Itālijā, šķiršanās nav tik ārkārtīgi vienkārša. Ja vīrietis grib šķirties, viņam jākompensē sievas ieguldījums mājsaimniecībā, vīrs zaudē pusi ienākumu par labu savai bijušajai sievai. Tur jaunas attiecības ir ārkārtīgi rūpīgi jāpārdomā. Latvijā šķiršanās ir ļoti viegli izdarāma, arī tad, ja sieviete vēršas tiesā, kas ir ārkārtīgi grūti, jo viņai nav līdzekļu (ja viņa ir bijusi ekonomiski atkarīga no partnera).

Mājsaimniece ar 20 gadu stāžu: “palikšu mājās, jo kādam ir arī jāstrādā”


Savu stāstu uzticēja mājsaimniece ar divdesmit gadu stāžu Anita Berga (50). 
”Jau no agras jaunības vasarās strādāju, vecāki nevarēja palīdzēt. Vienmēr pati esmu pelnījusi un pati rēķinājusi.

Kad sākām dzīvot kopā, vīrs vēl studēja, bet es jau strādāju un man bija vairāk naudas. Abi domājām, kurš izņems bērnus no bērnudārza, kurš viņus aizvedīs uz pulciņiem. Kad no dzīvokļa pārcēlāmies uz māju, darbu apjoms pieauga. Vēlējos: ak, kaut visus darbus varētu padarīt, nevis nepadarīt, kaut darbā nebūtu jādomā par mājām, mājās par darbu! Man šķita, ka, kļūstot par mājsaimnieci, viss būs mierīgāk un labāk. Sākumā bija grūti. Tagad es varēju no rīta piezvanīt kādai draudzenei, bet nevienam taču nebija laika ar mani runāties. Piezvani vakarā! Bet vakarā es nevaru, tad man ir visaizņemtākais laiks – vakariņas, mācības, katram savs jautājums, katram sava vajadzība – vai uz rītdienu tu man to sagatavosi, skolai to un šito. Manas draudzenes ap šo laika atgriežas mājas, pagatavo vakariņas. Un tad viņas uzskata, ka ir pelnījušas atpūsties līdz rītdienai, kad atkal būs jāiet uz darbu. Jutu, ka attālinos no cilvēkiem, ar kuriem iepriekš sazinājos, man vajadzēja pārkārtoties un pierast pie tā. Ļoti smagi bija arī šķirties no darba, jo man bija lielas ambīcijas. Bet varbūt es sevi mānu un tikai pati sev stāstu, ka būtu nez ko sasniegusi? Manās domās tas paliek kā nepadarītais.

Jā, prasīt naudu vīram bija grūti, ļoti grūti. Reizēm viņš jautāja – kā, jau atkal? Tas bija nepatīkami. Man šķita, ka mani tā kā ierobežo. Bet tiku pāri arī tam. Šobrīd grūtākais – man nav nekādas atzinības ne no sabiedrības, ne no kolēģiem, ne ģimenes. “Paldies, ļoti garšīgi!” Tas ir viss, ko es dabūju. Kad vīrs un bērni pēc veselības pārbaudēm atstāsta dakteru teikto, ka viņiem ir ļoti labs asinssastāvs un perfekta fiziskā forma, es priecājos, saprotu, ka tas ir mans nopelns. Es vīram un bērniem sagādāju labu dienas režīmu – viņi var pagulēt, paēst, dzīvot pie dabas. Bet ikdienā uzslavas nesaņemu, mani arī neviens nepaaugstina amatā. Neviens neredz, ka viss ir tīrs, sakārtots un pārkārtots. It kā tas visu laiku tā būtu bijis. Ja es strādātu ārpus mājas, arī neredzētu. No sākuma jau es dalījos ar saviem sasniegumiem: ziniet, kādu labu cūkgaļu dabūju vai ekoloģiskās bietes! Ar laiku sapratu, ka mani sasniegumi viņiem šķiet nenozīmīgi. Mana veselība? Mugura sabeigta. No smagumu cilāšanas, dārza darbi, suņu barība sver 15 kilogramus, ūdens bunduļi, mulčas maisi. Lai iepirktos, brīvdienas netērējam, esmu pa nedēļu to paveikusi, arī mauriņa pļaušanu, citus darbus, lai sestdien, svētdien varētu visi būt kopā – vai nu neko nedarīt, vai gulēt saulītē, vai aizbraukt kaut ko paskatīties, aiziet uz kino. Es uzdāvinu ģimenei brīvas dienas. Man šķiet, ka attiecības ar vīru ir labākas tagad, kad esmu mājsaimniece. Var jau būt, ka tas ir arī tāpēc, ka ilgi jau esam kopā. Bet nedomāju, ka mēs būtu nodzīvojuši kopā trīsdesmit gadus, ja es būtu turpinājusi strādāt. Kā tajā stāstiņā – satiekas divas draudzenes. Viena saka – man ir principi, otra – bet man toties ir vīrs. Es arī nevaru ievērot savus principus. Kas tad būs, ja runāsim šādi – tev ir darbs, man arī ir darbs! Tad jāiet katram uz savu pusi. Ja es neprastu piekāpties, ģimenes nebūtu, jo mums abiem bija lielas ambīcijas. Lasu intervijas, kur vīrieši saka – gribētu sievu, kas ir aizņemta, kam sava profesija, savas intereses. Es tam īsti nevaru noticēt. Varbūt tas ir iepazīšanās laikā. Bet, kad sāk dzīvot kopā, vīrietis grib tīru veļu, viņš grib, lai viņam neuzkrauj vēl citas problēmas, viņš grib mieru, atpūtu mājās. Ēdienu, siltumu, tīrību, bērnus un lai sievai bērniem būtu laiks. Nevis, ek, man nav laika, esmu piekususi! Lai bērni būtu sakopti, lai kāds ietu uz vecāku sapulcēm.

Es tagad mājās visu daru ar baudu. Tās nav ne mocības, ne spīdzināšana, jo mājsaimnieces ikdienā ir tik daudz prieka, tik daudz iespēju pilnveidoties. Agrāk ēdām ļoti vienkārši, tagad zinu, cik radoši var darboties ar produktiem. Man ir jauns “draugs” – nopirku tvaika tīrītāju. Tagad varu atteikties no daudzām sadzīves ķīmijas pudelēm, kas man smagi saēda rokas.

Agrāk kompānijās mulsu par savu mājsaimnieces statusu, tagad braši saku kā Olga Dreģe filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”: “Es palikšu mājās, jo kādam ir arī jāstrādā.” Mājsaimnieces pieskaita ekonomiski neaktīvajiem iedzīvotājiem. Kurš gan vēl vairāk sekmē ekonomikas izaugsmi kā mājsaimnieces!? Mēs pērkam, izvēloties preci, veidojam pieprasījumu. Man ir pāris draudzenes mājsaimnieces, aizņemtības dēļ varam sazvanīties vēl retāk nekā ar strādājošajām draudzenēm, jo viņas ir aizņemtākas.

Meita man nesen atsūtīja “Yotube” videoklipu “Visgrūtākais darbs”. Cilvēkiem piedāvā darbu, neatklāj, kāds tas ir, bet tikai to, kādas prasmes būs vajadzīgas un cik tas aizņem laiku. Kāds atalgojums – praktiski nekāds. Vai tad ir kāds muļķis, kas to dara, darba meklētāji vaicā. Jā, ir vairāki miljoni cilvēku, kas ar to nodarbojas – tās ir mātes.

Nav tik traki, ir ļoti interesanti, mājsaimnieces lomā var izvērsties un ir kur augt. Un ir vēl neapgūtas jomas, man ne visai padodas istabas augi. Arī konservēšana vēl nav augstumos. Visas burkas līdz pavasarim tomēr nenostāv. Garlaicīgi nav.”

Lauku sētas “Indāni” saimniece: 

”man ļoti patīk mana brīvība!”


Signe Ezeriņa (41) ir lauku sētas “Indāni” saimniece. Tāda viņa bija vēl pirms kāzām, kopš 17 gadu vecuma. Viņas vecvecāku kaimiņiene 90. gadu sākumā apvaicājās, vai kāds negribētu apsaimniekot arī viņas zemi. Signe teikusi – labprāt gribētu būt saimniece!

Saimniekot lauku mājās bija mans sapnis. Tā nu man, pilsētas meitenei, bija 17 hektāru zemes, 5 hektāri meža, vecs ābeļdārzs un sabrukušas kūts mūri, liela dūša un milzīgs vecāku atbalsts. Tēvs teica: “Bet, meitiņ, vai saproti, ka tev tur vienai pašai būs jādzīvo?” Bet, protams, tēti! Kā gan citādi!

Neņēmu galvā citu domas, zināju, ka gribu un varu būt saimniece un dzīvot laukos. Tolaik draudzējos ar puisi, kurš tagad ir mans vīrs.

Normunda dzīves sapnis un mērķis ir lieli autobusi, mazi autobusi un vispār busi, viņš ir strādājošs lauku cilvēks. Es esmu saimniece augu diennakti. Vai nenožēloju? Ne mirkli. Man tik ļoti patīk šī mana brīvība! Pašlaik, dabas plaukumā, staigāju kādu metru virs zemes, dzērves, stārķi brien pa lauku, dzeguzes sāk kūkot, vakar čurkstes atlidoja un nu pārbauda savas ligzdas. Tāda brīvībā! Tā ir bauda! Man nav par naudu jādomā, vīrs tiek veiksmīgi galā. Jūtos ļoti laimīga, visu, kas man pieder, uztveru kā milzīgu bagātību. Makā var būt nav tik daudz kā citiem, bet es par to nedomāju.

Arī par sabiedrības trūkumu Signei nav jādomā, lauku tūristi paši piebrauc klāt gan lauku mieru baudīt, gan “Indānu” mājdzīvniekus apmīļot.

– Man vienmēr ir patikuši dzīvnieki, dzīvas būtnes – tā ir mana stihija, jau maza pa vecvecāku kūti dzīvojos. Lai justos kā laukos, vajag mājlopus. Kas ir lauki bez zirga, kas elpo ar tevi vienā ritmā, bez govs, aitām un kazām, kas ienes kūtī šarmu un eleganci? Un, kā āzis prot pievērst kazas uzmanību, to vajadzētu vīriešiem pamācīties! Šopavasar piedzima trīs kazu meitenītes – Ilzīte, Trīnīte un Juzefa. Šodien ir satraucoša diena – kuru katru stundu gotiņai atskries teliņš. Būs vēl viena dzīvībiņa.

Cilvēku dzīvībiņu “Indānos” arī netrūkst. Ezeriņi audzina pašu bērnus – Beāti un Tomu, divas audžumeitas Aiju un Ritu, bet trešā – Līga – jau ir savā dzīvē un dāvājusi Signei ar vīru mazbērniņu. Strādnieka vai kalpa gan “Indānos” nav neviena, visu apdara paši, ja labi sanācis, viens otru paslavē. Tomēr Signe negrib nogrimt lauku darbos, tāpēc to nav tik daudz, lai kļūtu par grūtu. Signe priecājas, ka vakar vīrs ar dēlu sastrādājuši dārziņa zemi.

– Tā zemes smarža! Man būs tik skaistas dobītes! Tagad – traktoru laikmetā – jau nav grūti apstrādāt zemi, – teic Signe. Tieši par traktoru cīnījās divpadsmit dalībnieki televīzijas šovā “Lauku sēta”, ko filmēja Signes mājās. “Indānus” ir iemīļojuši arī citu ekrāna darbu veidotāji. Skaistules no šova “Latvijas princeses”, pabrienot pa mēsliem un pirmo reizi kartupeļus vārot, redzēja pasauli mazliet citādu. Bet vislielākais prieks bijis filmas “Mazie laupītāji” uzņemšana. Signe smejas, ka kultūru viņiem pieved klāt. Galu galā arī ideju par saimniekošanu viņa smēlusies latviešu kultūras dzīlēs:
– Kad vidusskolā lasīju Virzas “Straumēnus”, iemīlēju lauku dzīves rimtumu, rāmumu, redzēju arī savu vecvecāku dzīvi. Un pēc šā modeļa arī dzīvi veidoju. Mūsu dzimtā ir stipra sievišķā līnija. Bet sievas nedominē, viņas ir blakus vēl stiprākam vīrietim. Manam vīram ir atziņa – varbūt sievietei nevajadzētu lauzties vīru darbos, bet ļauties, uzticēties. Es paļaujos uz savu vīru. Viņš grib strādāt valsts darbu. No vienas puses, es varētu teikt – dzīvo un saimnieko tikai mājās! Bet tad viņš varētu likt priekšā – strādā arī tu ārpus mājas! Tagadējā dzīve ir kompromiss un uzticēšanās. Mums ir dota dzīve, tā jātver un jāpriecājas, bet to var izbaudīt tikai laukos, – tāda ir Signes pārliecība.

Jautāju mājsaimniecēm, vai nav bail, ka nesaņems pensiju. Signe teica, ka paļaujas uz vīru un bērniem. Anita neko negaida no valsts, bet, ja saņems pensiju par nostrādāto laiku no sešpadsmit līdz trīsdesmit gadu vecumam, būs pārsteigta un priecīga. Interesantu atbildi lasīju internetā kādā forumā. Pensijas nebūs (vai arī tā būs smieklīgi maza) arī algotā darba veicējām. Vai tad nav labāk, ja savas dzīves laiku un enerģiju veltām vīram un bērniem?

Realizēt to, ko zvaigznes nosaka, vai iet maldu ceļus?


Bet varbūt kļūt par mājsaimnieci ir liktenis? Varbūt zvaigznes rāda, ka enerģija jāveltī vīram, bērniem, mājai, nevis algotam darbam ārpus mājas? 
Astrologs Kristaps Banķis skaidro, ka zodiaka zīmes vien neliecina, vai sievietei būt mājsaimniecei vai karjeristei.

Saistītie raksti

Jā, Saules zīmes nosaka cilvēka enerģētiku un kvalitāti – maigumu, saimnieciskumu, jūtīgumu, bet nepasaka, kādā sfērā šīs īpašības virzīt. To vēstī precīzs dzimšanas laiks. Astroloģijā gan mājas dzīve, gan karjera un izaugsme ir uz vienas ass. Tāpēc arī cilvēki svārstās – karjeras dēļ atstāj mājas dzīvi novārtā vai otrādi. Un, ja mēģina savienot, jūtas kā divu kungu kalpi. Var jau strādāt un visu laiku sapņot, cik labi būtu dzīvot mājās, ja vīrs uzturētu. Vai arī rosīties pa māju un ilgoties kāpt pa karjeras kāpnēm. Bet, ja zvaigznēs ierakstīts un liktenī paredzēts, tad arī sanāks. 
– Bieži vien sieviete ir izteikta karjeriste, aktīvi iet uz šo mērķi, bet, piemēram, Saturns viņai nosaka – tev ir pienākums kopt senču kapus, tev ir pienākums izveidot ģimeni! Bet pienākumus, īpaši dzīves pirmajā pusē, mums nepatīk īstenot. Par saimniekošanu, mājsaimniecību vairāk runā Mēness zīmes. Tās nosaka sievietes iekšējo vēlmi. Ja sievietei mēness ir Vēzī, tad ir ļoti liela iespēja, ka viņa tieksies uz mājas dzīvi. Vispārīgi runājot, tās tomēr ir ūdens un zemes stihijas zīmes, kurām vairāk piederas mājsaimniecība. Bet tikpat labi ģimenes atmosfēru var veidot darbā vai ar draugiem. Un tad ir jautājums – vai vajadzētu realizēt to, ko zvaigznes nosaka, vai iet maldu un izmēģinājumu ceļus.


Uzziņai
* Ekonomiski neaktīvo sieviešu mājsaimnieču skaits Latvijā 2013. gadā no “Darbaspēka apsekojuma” – 46,1 tūkstotis. (LR Centrālā statistikas pārvalde)

Labklājības ministrijā paskaidroja: ja mājsaimniece ir strādājusi algotu darbu mazāk par 15 gadiem, nesaņems pensiju vispār. Ja ir strādājusi, minimālā pensija, ko saņems, būs 117, 39 eiro (vai lielāka atkarā no darba algas). Tā dēvēto vecuma pensiju mūsu valstī nav.

LA.lv