5 mīti un patiesības par vienīgajiem bērniem ģimenē 0
Kādi tik epiteti netiek pielietoti pret bērniem, kuriem nākas augt “vientulībā”, bez skaļas brāļu un māsu kompānijas: it kā viņi esot egoistiski, izlutināti, absolūti negatavi dzīvei… Bet, vai patiesi tas tā ir?
Pēdējos gados daudzās valstīs, tostarp Latvijā, novērojama tendence, ka ģimenēs dzimst vairāk bērnu – ar trīs vai četriem bērniem ģimenē nevienu vairs īpaši nepārsteigsi. Savukārt tās mammas un tēti, kuri audzina vienīgo bērnu, kļūst mazāk. Divus bērnus grib daudzi pieaugušie, kuri paši izauguši bez brāļiem un māsām. Iespējams, viņi zina visus tos trūkumus, kādi mēdz būt, augot vienam.
Visai uzmanīgi pret vienīgajiem bērniem izturas arī psihologi, kuri arī norāda, ka nevajadzētu raudzīties uz šim bērniem stereotipiski, vēsta portāls Deti.mail.ru. Patiesībā, mīti, kas visai bieži pavada vienīgos bērnus, ir visai tālu no realitātes.
Pirmais mīts: kaprīzes un luteklis
Šīs ir visai ierastas domas, ja tiek runāts par vienīgajiem bērniem – viņam vienkārši jābūt kaprīzam un sabojātam, jo, redz, vecāki un citi radinieki izpilda visas viņa vēlēšanās, pat tās, par kurām pats bērns nemaz vēl nav iedomājies.
Patiesībā, izlutināts var izaugt gan vienīgais bērns, gan piektais ģimenē. Viss ir atkarīgs tikai no audzināšanas, visbiežāk – no vecāku saprāta spējām noteikt robežas. Ne velti, Ķīnā, kur ar likumu noteikti ierobežojumi bērnu skaitam ģimenē, nemaz nav novērotas kaprīzu bērnu paaudzes.
Otrais mīts: grūtības komunicēt ar citiem
Šī apgalvojuma avots nāk no pirmā mīta: pieņemts uzskatīt, ka bērns, kurš audzis bez brāļiem un māsās, ir koncentrējies tikai uz sevi un savām vēlmēm, negrib un neprot ievērot citu cilvēku vajadzības (jo vecāki jau tā izpilda visas bērna iegribas no pusvārda) un, viņiem nepiemīt komunicēšanās spējas. Tā kā viņiem nav pastāvīga rotaļu biedra, “vientuļnieki” izdomā iedomu draugus un bieži vien viņus piemeklē grūtības izveidot attiecības ar vienaudžiem.
Patiesībā: no vienas puses, nevar nepiekrist, ka vienīgais bērns biežāk runājas un laiku pavada pats ar sevi, taču tas arī nebūt nenozīmē, ka viņš nespēj un nevēlas draudzēties ar citiem bērniem. Turklāt ne vienmēr arī brāļi un māsas var lepoties ar stipru draudzību savā starpā – vai nu lielās gadu starpības vai raksturu nesaderības dēļ.
