Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
17. septembris, 2013
Drukāt

50 Latvijas glezniecības meistardarbi. 20. gadsimts


50meistardarbi_7lpp2

Kara vai koncentrācijas nometņu šausmu apraksti ir pirmais, kas nāk prātā, uzlūkojot dramatisko sarkanbaltmelno tikko kā izdevniecībā “Jumava” klajā nākušās grāmatas “50 Latvijas glezniecības meistardarbi. 20. gadsimts” vāku.

 

Tiem, kas atceras padomju grāmatu grafiku, zeltītie burti asociējas ar VĻKJS, PSKP vai tamlīdzīgu organizāciju 50. gadadienas izdevumu. Iespējams, jaunākā paaudze, pie kuras pieder grāmatas mākslinieciskā ietērpa veidotājs Jānis Dripe (jun.), tā uztver 20. gadsimtu. Tikai šoreiz grāmatas forma un dizains neatbilst tās vēstījumam.

Sastādītājas Gintas Gerhardes-Upenieces mērķis nebūt nav bijis vairot stereotipiskos priekšstatus par padomju laikiem, kas, lai gan 50 gadus bija oficiāli toņa noteicēji, par laimi, tomēr nespēja izskaust gleznotāju profesionālo meistarību un brīvo gribu. Albumam atlasītie darbi uzrāda tikai mazu daļu no augstajām glezniecības virsotnēm, kuras radījuši “noteiktajām sociuma dogmām” nepakļāvīgie Latvijas mākslinieki.

Mērķauditorija

Daudzsološs bija grāmatas pieteikums: unikāls, krāšņs, izzinošs mākslas albums, veltīts apaļai simtgadei Latvijas mākslā un adresēts “gan vietējiem iedzīvotājiem, gan tūristiem”. Prātā pārcilāju bagātīgo reprodukciju albumu “Latviešu padomju glezniecība” (1985), kurā gan zināmu iemeslu dēļ nebija ne 
J. Kazaka, J. Grosvalda, 
N. Strunkes, ne K. Padega vai J. Tīdemaņa darbu, vai izcilos “Laikmeta lieciniekus” 
(2002) – LMS izdevumu, ko kuplina ap 250 gleznu reprodukcijas, laikmetu raksturojošas fotogrāfijas un izsmeļoši teorētiskie raksti, veltīti vienai trešdaļai gadsimta: 60. – 80. gadiem. Apmēram tādu iedomājos grāmatu, kas atbilstu pieteikumā lietotajiem epitetiem.

Iespējams, tāpēc vilšanos sagādāja “Meistardarbu” neērtais formāts un apjoms – no ievērojamā LNMM krājuma izvēlēti tikai 50 darbi. Turklāt gadsimtu raksturojošo gleznu tapšanas laiks albumā beidzas ar 1988. gadu (no 90. gadiem tikai viens Lara Strunkes gleznojums) – it kā gadsimtu noslēdzošas desmitgades nebūtu bijis.

Likumsakarīgi rodas jautājums par izdevuma mērķauditoriju un uzdevumu? Vai to paredzēts izmantot kā muzeja prezentācijas albumu? Tad gan prasītos pamatīgāks, muzeja statusam atbilstošāks izdevums, kamēr šis atgādina “fikso” ideju. Nelielai dāvanai tas noderētu, bet cena ir augsta, lai gan sponsori šoreiz ir bijuši gana atsaucīgi. Aplūkojot jebkura Eiropas muzeja plānveidīgo izdevumu klāstu, atrodam gan sērkociņkastītes izmēra grāmatiņas, gan smagus foliantus – katra interesēm un kabatai. Ceļvežu, kura funkciju izdevēji vēlējušies piedēvēt arī “Meistardarbiem”, garenais formāts parasti ērti ieguļas plauk-
stā, tie ir izturīgos, nenobružājamos vākos, nevis baltā audekla iesējumā, kuru bail nosmērēt. Arī sīkie burtiņi angļu valodā nav labākais stimuls, un rezultātā tūristi nez vai būs grāmatas sasniedzamā auditorija. Vienam izdevumam vēloties piešķirt tik daudz nozīmju, rezultāts sanācis visai nepārliecinošs.

Latvijā katastrofāli pietrūkst precīzām auditorijām – piemēram, skolēniem, ceļotājiem, un citiem nespeciālistiem, mērķētu māk-slas izdevumu. Zinu vairākus autorus un māksliniekus, kuriem ir brīnišķīgas idejas, kā muzeja krājumus padarīt pieejamākus sabiedrībai, bet tos attur muzeja darbu reproducēšanas tiesību saspringtā un dārgā politika. Iespējams, pirmās, nupat klajā nākušās māk-
slas grāmatiņas bērniem to būs padarījušas daudz elastīgāku. Īpaši svarīgi tas ir laikā, kad muzeja kolekcijas nav pieejamas apskatei.

 

Dizains

Pašsaprotami, ka grāmatā kā vienotā mākslas darbā mijiedarbojas un kopējam mērķim kalpo teksts, grafika, šrifts, attēls utt., vienalga, vai tiek izmantoti tradicionālie vai meklēti eksperimentāli stilistiskie risinājumi. Šoreiz grāmatas mākslinieks pašmērķīgi parotaļājies, aizmirstot šo vienkāršo priekšnoteikumu.

Interesantas ir reprodukciju saspēles katrā atvērumā, piemeklējot formālo izteiksmes līdzekļu vai žanriskās līdzības, kas līdztekus mākslas darbiem ir nozīmīga albuma vērte. Diemžēl teksta izkārtojums, dažādie šrifti un vismaz astoņi burtu izmēri katrā atvērumā atstāj nejaušības iespaidu. Šķiet, ka teksti sakopēti no dažādiem materiāliem un aizmirsti sakārtot.

Grāmata uzrāda tās pašas īpašības, kas raksturīgas mūsdienu sabiedrībai – nejaušība, spontanitāte, fragmentārisms un pilnībā “atbilst šī brīža tirgus situācijai”, kā atzīmējis grāmatas izdevējs, apgāda “Jumava” prezidents Juris Visockis.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+