Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
25. marts, 2015
Drukāt

“51 balss, un nekas cits neinteresē”. Saruna ar politologu Filipu Rajevski (5)

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Par gaidāmajām Valsts prezidenta vēlēšanām un citām politiskajām norisēm ar politologu Filipu Rajevski sarunājas Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.

V. Krustiņš: – Politiķi solījuši, ka nākamā Valsts prezidenta ievēlēšanu apspriedīs ar sabiedrību. Bet kas tad tiek apspriests? Pagaidām tikai tas, ka prezidentam labi jāizskatās, jāmāk runāt, jāprot angļu valoda… Vai šobrīd vairāk nevajadzētu runāt par veicamajiem darbiem? Un ne vien par prezidentu, bet arī par valdību un nākamo premjeru! Kāds būs šis pāris – prezidents un premjers? Ko no tā varam sagaidīt? Vai sabiedrība šo izvēli var ietekmēt, un vai tā vispār vēlas kādas pārmaiņas?

– Ja runājam par sabiedrības iespēju ietekmēt parlamenta lēmumus, tad to nevajadzētu novērtēt par zemu. Lai gan pieņemts iedomāties, ka deputāti sēž tādā kā “zelta krātiņā” Vecrīgā un nedzird neko, kas notiek apkārt, šī saskarsme tomēr ir daudz ciešāka. Politiķi diezgan rūpīgi cenšas uztvert signālus, kas nāk no sabiedrības, lai piekārtotu tiem savas vēlmes. Savulaik sanāca tāds kuriozs, ka Saeimas partijas ļoti vēlējās pirms Satversmē noteiktā laika ievēlēt Vairu Vīķi-Freibergu par prezidenti uz otru termiņu, jo sabiedrībā viņai bija ļoti liels atbalsts. Politiķi gribēja uzskatāmi nodemonstrēt, ka viņi to ir sajutuši. Problēma ir tā, ka prezidenta ievēlēšanas process parlamentā ir kļuvis stipri mehānisks – kandidātam vienkārši jāsavāc 51 balss, un viņš ir amatā. To pat īsti vairs nevar saukt par “vēlēšanu procesu”, kad kandidātus izvirza, apspriež, notiek debates. Nē, viss ir kļuvis tā sausi – tikai skaita, kuram pietiks balsu, kuram ne. Un kā šādā situācijā diskutēt par veicamajiem darbiem, ja nav no kā tos prasīt? Partijas kandidātu vietā nerunās. Bet kandidātus šobrīd neinteresē nekas cits, tikai tas, vai viņi dabūs vajadzīgo 51 balsi, jo bez tā vispār nav vērts iesaistīties. Pārsteigumi sākas vēlāk, kad Valsts prezidents pēkšņi vairs neklausa tos, kas viņu izvirzījuši “zoodārzā”. Nonākot amatā, prezidents paliek viens ar sevi, viņš atsvešinās no tiem, kas viņu izvirzīja un ievēlēja. Viņam nav publiskās politikas pieredzes, jo pirms prezidenta vēlēšanām tā nebija nepieciešama – pat debates īsti nenotika. Un tad mēs katru 18. novembri zem­apziņā gaidām, vai prezidents nepārteiksies.

– Bet kam to pārmest? Koalīcija neizrāda ne mazāko vēlmi rīkot debates. Tā nemaz negrib vairākus kandidātus.

– Koalīcija varbūt negrib, bet mediji prasa. Kā žurnālisti “spiež” Andri Bērziņu – pasaki, kandidēsi vai ne…

– Bērziņam nav iedota “garantijas vēstule”.

– Jā, jo viņš turas pie tās pašas mehāniskās pieejas – 51 balss. Viņš nav pārliecināts par sabiedrības atbalstu, jo pretējā gadījumā “garantijas vēstule” nebūtu vajadzīga.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. mozys čangaleits Atbildēt

    Piekrītu ZZS: aizklāta balsošana, lai var balsot pēc sirdsapziņas un neviens neredz tavu netīro sirdsapziņu!?

  2. Domāju, ka tā 51 balss nepieciešamība ir viens no galvenajiem faktoriem, kas liedz ievēlēt labu prezidentu /ja, protams, neskaita aizklāto balsojumu/. Ja PAR nodoto balasu skaitam būtu jābūt lielākam /piemēram, divas trešdaļas no deputātu skaita/, tad “puiku sarunāšanas” iespējas mazinātos. Domāju, ka tieši ar šādu sarunāšanu patreiz nodarbojas kājbērziņš /nav jau pirmā reize/ – ja izdosies, tad paziņos par vēlreizēju kandidēšanu, ja ne – gan jau puzes pundurim atradīsies cits kandidāts. Skaidrāks par skaidru – prezidentu ievēlēs ar ZZS, SC un NSL balsīm. “Paldies” populisma apmātajiem vēlētājiem, kas šādu “bonusu” iebalsoja!

  3. Paldies par rakstu! F.Rajevskis ir vissakarīgākais no pašmāju” publiskajiem” politologiem.
    Bet runājot par Ušakova “kažoka”maiņu- tā ir manipulēšana ar latvisko auditoriju,jo viņš labi izprot situāciju sev par sliktu krieviskajā auditorijā.Tāpēc jāsāk tēlot “labo krievu”.Tā viņam noteikti pamācīja Maskavā specdienesti.Un mūsu vidū ir ne mazums tautiešu ar latviskajiem uzvārdiem,bet nelatvisku stāju,kuri gatavi pārdoties kā prostitūtas.

  4. – Valdības stilam noteikti jāmainās, jo visi ārējie apstākļi uz to spiež. Valdība nevar būt pasīva agresīvos apstākļos. Domāju, ka arī prezidenta personībai te būs liela nozīme.
    —————————————————————————————–
    Domāju, ka šajos teikumos ir iekļauta intervijas pamatjēga, pie kuras tad būtu arī vairāk jāpiedomā.
    Pirmkārt jau rodas jautājums: vai jāmainās vien „valdības stilam”, vai arī tās politikai; tās mērķa sasniegšanas taktikai? Vai post-padomju valdības iesāktā un neveiksmīgā integrācijas politika nav jāmaina pret okupācijas seku likvidācijas politiku?
    Vai, ņemot vērā notikumus Ukrainā, būtu jāturpina meklēt efektīgāks mūsu okupācijas palieku integrācijas veids, vai jāmeklē iespējas to reālai likvidācija – atbilstoši vēsturiski pārbaudītiem un ANO akceptētiem okupācijas seku likvidācijas nosacījumiem (nācijas apdraudējuma apstākļos)?
    Un jānovērš arī šādu „nācijas apdraudējuma apstākļu” rašanās iespējas mūsu Valsts Prezidenta vēlēšanās, kādas varētu rasties ar formālu (ne demokrātisku) 51 deputāta balsojumu. Atcerēsimies, ka demokrātija ir tautas varas atklāta izpausme, bet ne aizklāts iespējamu politisko avantūristu balsojums – ar kolonistu pārstāvju piedalīšanos.

  5. Pareizs raksts

Draugiem Facebook Twitter Google+