Mednieks ar 51 sezonas stāžu un Minhauzena cienīgiem piedzīvojumiem 1
Smiltenes novada Variņu pagastā medību takas jau piecdesmit pirmo sezonu staigā Paulis Pērkons. Sirmais vīrs pieredzējis ne vienu vien neparastu atgadījumu, ko cits dēvētu par īstu Minhauzena stāstu, taču mednieki zina – tikai medībās mēdz gadīties tik daudz neparasta, ka pašiem jābrīnās, kāpēc viss noticis teju vai slavenā barona piedzīvojumu stilā.
Uz medībām aicina brālis. Bet piedzīvojumi sākās nu jau tālajā 1959. gadā, kad savu jaunāko brāli Pauli uz medībām paņēma līdzi vecākais brālis Imants, kurš nu jau medī citos medību laukos.“Protams, dzinējos bija jāiet,” atceras Paulis. “Tā nu šajā statusā sabiju gandrīz astoņus gadus līdz 1967. Vietējā kolhoza Oktobris mednieku klubā uzņēma vien 25 medniekus. Citos mednieku kolektīvos mūs dēvēja par oktobrēniem. Tā nu bija jāgaida, līdz kāds izrakstījās, pārceļoties uz citu dzīvesvietu vai arī medībām citos medību laukos. Kad vieta kļuva vakanta, uz to varēja pretendēt kāds cits, kurš līdz tam sevi bija pierādījis, jo tikai kā dzinējs jaunais mednieks varēja iepazīt mežu un savas medību platības, dzīvnieku paradumus. Kas tolaik bija zvēru mežā! Piemēram, Pumpa mastā vienā reizē izpildījām visa gada normu, vienās medībās nomedījām četrus aļņus valstij un vienu pašiem. Jau pēc pirmajiem šāvieniem sāka saukt, lai vairs nešauj, ka visi aļņi jau nomedīti. Neatlika nekas cits kā vismaz treniņa nolūkos šaut uz koku zariem. Kaimiņu kolektīvs vēl toreiz žēlojās, ka mēs ar savu šaušanu viņiem medības traucējot…
Alni satver aiz spalvas. Es toreiz stāvēju aiz diviem kokiem. Aļņu govs nogāja tik tuvu blakus, ka nespēju atturēties un satvēru viņu aiz spalvas. Rokā palika saru kušķītis, bet dzīvnieks izbīlī aizskrēja. Kas par dūņu mākoni gaisā pacēlās, kad viņa taisīja lēcienu! Dzīvnieki man bieži pienākuši ļoti tuvu klāt. Reiz sēdēju divus metrus augstā tornītī uz cūkām pie piebarošanas lauciņa. Iznāca kuilis un palīda tieši zem trepēm! Tēmēju gan tā, gan šitā, bet drošs tas pasākums nebija. Izbīlī kuilis lēktu, un arī es lidotu pa gaisu ar visu tornīti! Kamēr gudroju, šis ielīda biezajā krūmā man aiz muguras un projām bija. Citā reizē stirnāzis pienāca pie pašām kāpnēm un berzēja ragus. Atlika teju pasniegties un pacelt gudrinieku augšā. Tad gan viņam būtu izbīlis! Tas bija agrā rīta stundā. Vakarā viņš ir daudz uzmanīgāks un tādas vaļības neatļaujas
Kad plaušas vājas. Vēl kāds interesants novērojums. Ja dzird, ka āzis elš, viņš noteikti jāizņem no aprites. Dzīvniekam ir slimas plaušas. Šādu eksemplāru ievēroju labībā. Viņš no lauka nemaz nost negāja, tur vien dzīvoja. Mežā taču jākustas naskāk, bet, ja plaušas vājas, nekas nesanāks. Mēnesi viņam pakaļ nostaigāju, līdz beidzot kādā pievakarē uzkāpu tornītī un uzreiz ievēroju jau zināmos radziņus. Patālu, tāpēc nācās pielīst tuvāk, līdz 30 metriem. Šāvu ar renkuļiem, un tur viņš arī nokrita. Vēlāk, kad dīrājām, viņam nebija pat lielākās daļas zobu, bet plaušas tādas mazas, vienā saujā paņemamas. Tāpēc, ja dzīvnieks sēc vai nebēg no labības lauka mežā, viņš ir slims! Laukā viņš jūtas drošāk, tur viņam nav tā jāpiepūlas.
”Bebram… nevar trāpīt, labāk ar slazdu. Pērkona kunga vājība ir bebru medības. Tiesa gan, lielākoties ar slazdiem, jo, kā pats saka, ar bisi nemākot nomedīt… “Savulaik medīju gan rudenī, gan ziemā zem ledus. Pēdējā laikā gan ne, veselības stāvokļa dēļ,” turpina mednieks. “Ar bebriem ir tā – katram ir savs koks, kuru grauzt. Noķer viņu, un uz tās takas vairāk nebūs. Eju meklēt citu vietu. Cita lieta, ja viņi nāk ārā pa vienu sliedi un dodas grauzt kokus tālāk no krasta, vismaz 10 – 15 metrus. Tad šādā vietā var noķert vairākus. Pati slazdu likšana ir mazliet māksla. Reiz labi ieliku slazdus, galveno ceļu no-bloķējot abpus bunkuram (bebru mājiņai. – Aut.). Nolaidām pat ūdeni. Trīs nedēļas neviens slazdos tā arī neiekrita – bija fiksējuši slazdu atrašanās vietu. Tomēr bebrs kļūdījās – bija izgājis uz krasta un grāvī iekāpis otrpus slazdam. Tā nu viņš atpakaļ līdz savam bunkuram netika… Tāpat, ja kaut par pieciem centimetriem netrāpīsi uz viņa ceļa, slazds būs aizcirties, bet medījuma tajā nebūs. Bebrs visbiežāk peld tieši pa dziļāko vietu gar grāvja dibenu. Turklāt viens no šādiem padziļinājumiem ir galvenais. Uziesi šo vietu – visi bebri tavi. Tas gan nav viegli, jo dziļums tur parasti liels. Slazdošanai siltā laikā ir kāds trūkums. Slazdi jāpārbauda katru dienu. Ja vēsāks, var reizi divās dienās. Ziemā vēl labāk – var pārbaudīt reizi trijās četrās dienās. Ūdens auksts un medījums nesamaitājas. Jāskatās – ja slazdā iekritušam dzīvniekam pleznas starp pirkstiem sākušas kļūt baltas, tādu labāk izbarot sunim. Gaļa tad palikusi tāda glumāka. Bebrus, īpaši jaunos, var visai viegli pievilināt, ar garāku maiksti sitot pa ūdeni. Reiz pavasara pusē vienu tomēr izdevās nomedīt ar bisi. Pakaļ brist negribējās, tāpēc nolauzu garāku maiksti un mēģināju viņu izķeksēt. Vairākas reizes izdevās tā stiprāk uzsist pa ūdeni. Tikko izvilcis, ievēroju, ka, neskatoties uz manu trokšņošanu, uz manu pusi peld vēl viens jaunulis. Atlika tikai bisi pacelt. Iespējams, jaunajiem bebriem plaukšķināšana ar asti iederas kādā rotaļā, un tā nu viņi nāca kā mušas uz medu. No bunkura atpeldēja pat 100 metru attālumā.
No bebra pāri nepaliek gandrīz nekas. No bebra man pāri paliek tikai iekšas. Izmantoju kā vienus dziedzerus, tā otrus. Nejauši atklāju, ka anālo dziedzeru sekrēts lieliski noder zābaku un cimdu ūdensnecaurlaidības uzlabošanai. Reiz anālie dziedzeri apkalta un, tos pētot, apvalks pārplīsa. Iekšā bija tāda kā eļļa. Kājās bija ādas zābaki, uz tiem arī uzlija. Vēlāk gāju pa lietu un sniegu, bet neviena ūdens pile zābakos netika. Arī nepatīkamo smaku nejutu, bija tikai tāds viegls bebra aromāts. Tagad visus krāju un smērēju ne tikai zābakus, bet arī ādas cimdus. Parasti samirkušie cimdi kļūst cieti. Pēc apstrādes tie vienmēr būs mīksti un kādu laiku nesamirks. Veselības uzlabošanai noder ne tikai kastoreja dziedzeri, bet arī žults. To tāpat šķaida ar alkoholu un lieto audzēju profilaksei. To man izstāstīja kāds pazīstams ārsts no Rīgas. Viņam arī ilgāku laiku piegādāju kā dziedzerus, tā arī žulti. Tagad lietoju pats. Ir tāda mazliet rūgtāka, bet ko gan veselības dēļ neizdarīsi! Protams, nevajag aizmirst par kulinārajām īpašībām. Bebra aknas ir ļoti garšīgas, vienīgi jāuzmanās – ja redzami ūdeņaini pūšļi, tās vislabāk sadedzināt. Esmu noķēris bebru arī ar tārpiem. Grūti pateikt, kur viņš tos bija saķēris, ņemot vērā viņa ēdienkarti. Kādam citam miesa pēc nodīrāšanas bija pavisam zila. Sāku lasīt, ka tā ir kāda putnu pārnēsāta slimība, ko viņš saķēris, apēdot ar parazītiem inficētu zāles stiebriņu. Arī šis bebrs tika sadedzināts.
Bebra aste Pauļa gaumē. Ja dzīvnieks vesels, gaļu var kūpināt, cept un vārīt. Taču īstākā delikatese ir bebra aste. Tā gan jānogriež nevis tur, kur sākas zvīņas, bet atdīrājot ādu pussprīdi augstāk. Tā daļa, ko parasti piemaļ pie kotletēm, ir visgaršīgākā, ja sagatavo kā asti. Savukārt zvīņas viegli atdalīt, ja asti karsē ar celtniecības fēnu. Tikai jāuzmanās, lai nepiedeg! Asti iegriež pēc iespējas plānākās šķēlītēs, nepārgriežot skrimsli, viegli pārkaisa ar sarkanajiem pipariem, melnajiem, mazliet kurkumu un sāli. Sāls vajag visai daudz. Ietin folijā un liek ledusskapī nostāvēties apmēram diennakti. Tad liek cepeškrāsnī un cep 270 grādos, kamēr krāsns atslēdzas. Pēc tam pārslēdz uz 125 grādiem un lēnām cep apmēram divas stundas. Lielāka aste jācep ilgāk. Krāsni izslēdz, bet asti ārā neņem un tā vēl kādu laiku cepas, līdz atdziest pilnībā. Tolaik kolektīvā biju pirmais, kas iesāka šādi gatavot bebra asti, un šņabis man vairs nebija jāpērk, bija tikai uzkodas jāatnes. Tikai jāuzmanās. Aste ir ļoti trekna, var apēst dažus gabaliņus! Kāds mans medību biedrs talkas laikā pārcentās un apēda teju pusasti viens pats. Viņam apstājās māga un zināms laiks bija jāpavada aiz eglītēm… Vēlāk viņš nāca, asaras slaucīdams, un žēlojās, ka viss labums palicis sūnās, bet visvairāk žēl esot garšīgās astes. Jāatceras – bebra aste ir tikpat trekna kā zutis! Vienīgā problēma ar bebru – kur likt ādas. Nevienam nevajag.
Recepte no baronu laikiem. Zaķis vismīkstākais ir tad, ja to mazliet papūdē. Šo recepti man bērnībā izstāstīja kāds vecs vīrs, dzirnavnieks Zaķītis. Viņa sieva savulaik bijusi muižā par pavāri. Cita starpā viņš man daudz ko iemācīja – arī pareizi šaut. Kad nu garausis aukstā laikā gar zemi, pie pakaļkājām atgriež vaļā un izņem iekšas. Pašu iekar bēniņos vēsumā uz dažām nedēļām. Tikai pēc tam dīrā un sutina. Tikai nevajag darīt, kā man sanāca. Zarnas izvilku, bet kuņģis palika iekšā. Tā man garausis tur piemirsās un nostāvēja trīs mēnešus. Lūdzu, lai brālis uz manu dzimšanas dienu nodīrā un pagatavo. Viņš dusmojās, ka iekšā viss zaļš un smirdīgs, lai dīrājot pats, nelabi ožot. Nodīrāju, nomazgāju un smakas vairs nebija. Izsautējām, un bija tik garšīgs un mīksts, ka pat zobus nevajadzēja – gaļa izjuka, jau tikai pieskaroties ar mēli vien. Būtu brālis dzīvs, varētu apliecināt! Melderis stāstīja, ka barons, liels mednieks būdams, medījis šnepes un rubeņus un arī tos izķidātus licis pūdēties, lai gaļa kļūst mīkstāka. Pūdējis tik ilgi, līdz pie spalvām mazi balti tārpiņi parādījušies, un tad viss noplēsts. Savukārt šnepim nevienu iekšu nav ļauts izmest – bijusi jāpagatavo mērcīte lielskungam. Riesta laikā pavasarī šim putniņam iekšās mēslu nav, tikai balta kuņģa sula. Tiesa, šnepes medīt pavasarī vairs nedrīkst un recepti pārbaudīt jaunajiem medniekiem neizdosies.
Viena lode sirdī jau priekšā. Neparasts gadījums bija arī manam labam draugam un medniekam Jānim Potopam. Vēl padomju laikos viņš šāva varenu kuili. Vepris iznācis no masta un nācis tieši virsū. Toreiz bija atbraukuši mednieki no Rīgas, ministriju garāžām. Cigareti lai no mutes izspļāvis un ņēmis uz grauda. Galvā šaut nav labi. Pienācis uz soļiem 15, līdz beidzot pagriezis sānus. Izšāvis, un kuilis apsēdies sniegā. Otrs šāviens no izbīļa garām, bet kuilis apgāžas. Vakarā dīrājam, un Imants pēkšņi teic, ka nevar sirdi pārgriezt… Izrādās, pašā spicajā galā iestrēgusi 16. kalibra Brenneke lode. Vēlāk tikai uzzinājām, ka no blakus kolektīva pirms nedēļas pie barotavas šauts uz lielu kuili, taču tas aizgājis… Ruksis bija nedēļu nodzīvojis ar svinu sirdī. Kas zina, cik ilgi būtu izvilcis, ja ne saticies ar Jāni. Liels, smuks kuilis.Pat pēc laba trāpījuma ruksis mēdz tālu aiziet. Par to pārliecinājos arī pats. Tovakar noklausījāmies Kronīša raidījumu par medībām, kurā stāstīja, ka pat ar atšautu sirdi mežacūka var aiziet ļoti tālu un laiks jāvelta meklēšanai. Devāmies uz lauku, un rāpos salmu stirpā. Citi mednieki bija attālāk. Netiku līdz augšai, kad paslīdēju un vēlos lejā. Viens turpat blakus nopūtās, paskatos – kuilis blenž uz mani, bet man plinte tukša! Kāpu atpakaļ un domāju, nāks cits. Pēc laiciņa uz kuili šāva blakus mednieks. Tajā vakarā neatradām. Ar gaismiņu meklēšanu atsākām. Nogājām vairāk nekā 100 metru. Pēkšņi pašķīru eglītes un viņu ieraudzīju. No izbīļa tā iebrēcos un palēcos, ka vīri domāja, vepris man kāju saplēsis, bet viņš vairs nekustējās.Pirmo kuili, ko pats nomedīju, gandrīz kā alni vilkām desmit veču. Knapi auto ietilpa, cik liels bija! Esmu redzējis arī tādu kuili, kurš zirga ratos knapi ietilpst!”
Vairāk lasiet žurnāla “Medības’ jūnija numurā
