Mobilā versija
+5.3°C
Ivars, Ilgvars
Trešdiena, 1. marts, 2017
23. marts, 2014
Drukāt

55 gadus glabā izsūtītā Kučuru dzirnavu saimnieka vēstuli uz mutautiņa (7)

Foto: no Medņu ģimenes arhīvaFoto: no Medņu ģimenes arhīva

Jānis Mednis ar sievu Olgu un vecākajiem bērniem. Jānis dzirnavas modernizēja, 1937. gadā no Kukaiņa firmas Rīgā nopirka ūdens turbīnu. Kad 3000 latu bija izmaksājis, viņu un ģimeni izsūtīja uz Sibīriju.

1949. gada martā Jānim Mednim zuda vecvectēva uzceltās un paša modernizētās Kučuru dzirnavas un nākotne Latvijā. Sibīrijā mirstot, viņš nezināja, ka sieva ir gaidībās ar viņu ceturto bērnu – dēlu Jāni, kurš reiz atgūs dzirnavas, te dzīvos un saimniekos…

Kučuru dzirnavas mala graudus desmit gadus, līdz 2000. gadā to izkonkurēja lielās maltuves. Vieta ir tik skaista un Medņu ģimene tik sirsnīga, ka dzirnavas nu kļuvušas par viesu namu un iemīļotu kāzu svinību vietu. Varbūt tāpēc, ka te notiek pat neiespējamais – jaunlaulātie kurina ugunskuru dzirnavezera vidū. Dzirnavu gaņģi nu klusi, bet slūžas šalc aizvien, atgādinot seno rosību līdz 1949. gada martam. Tagadējā saimniece Daina Medne atritina kādu dzimtas relikviju, ko vēl nekad nav svešām acīm rādījusi. Tas ir vīriešu kabatlakatiņš, uz kura rakstīta vēstule. To viņas vīratēvs Kučuru saimnieks Jānis Mednis pa vilciena logu izmetis cerībā, ka kāds labs cilvēks to nogādās viņa sievai Olgai.

“Mēs braucam kopā ar Linužu Liepiņu. Sveiki, mani mīļie! Šodien, 22. martā, mani aizsūta nezināmā virzienā. Mīļo sieviņ, dzīvo un gaidi mani kādreiz mājās. Lai Dievs jums ir žēlīgs un stāv klāt. Padomu nekādu nevaru Tev dot. Domāju tikai vienu (tālāk nesalasāms)… Ja dzīvosim (nesalasāms)… Šo kabatas lakatiņu lūdzu nodot Vecbebru doktorātā A. Ambroza. Sūta: izsūtītais Jānis Mednis no Viesienas pagasta Kučarags.”

25. martā izsūtītāji ieradās arī pēc viņa sievas Olgas ar trim bērniem. Vecākais dēls Zigurds bija skolā, braukuši arī viņam pakaļ. Tobrīd puisis ārā slidojis, un skolotāja varējusi varas vīrus maldināt, tomēr domājusi, ko gan zēns viens pats bez ģimenes darīs. Iedevusi sava vīra zeķes un zābakus, lai bērnam ceļā silti, un pavadījusi pie mammas un māsām Indras un Dzintras. Pēc kāda laika Jānis Mednis Sibīrijā satika savu ģimeni. Jānis ar sievu un citiem izsūtītajiem strādāja meža darbos, līdz saslima un 1954. gada vasarā nomira. Viņa dēls Jānis piedzima 1955. gada 6. martā. Tā dzīvības grāmatā samainījās divi Medņu Jāņi. Vecākais palika Sibīrijā, jaunākais divu gadu vecumā kopā ar mammu, brāli un māsām atgriezās Latvijā.

Sibīrijā māte bija gājusi pie zīlnieces, un tā pareģojusi, ka viņi dzīvos Latvijā dzirnavās. Kad atgriezāmies, tolaik jau par saviem bijušajiem īpašumiem nevarēja ne domāt, ne runāt. Mamma ar mums apmetās Meņģelē. Kolhozs iedeva dzīvoklīti, kas bija ierīkots vecā dzirnavu ēkā. Un mamma nodomāja – re, kā! Zīlniecei bijusi taisnība! – atceras Jānis Mednis, kuram māte vēlāk novēlēja Kučuru dzirnavas, bet pārējiem bērniem – represētās naudu. Sākumā Jānis un Daina nezinājuši, ko darīt – dzirnavas gan atgūtas, bet ko svešā pusē iesākt? Meņģelē tik labi iedzīvojušies, katrs cilvēks, katrs koks pazīstams. Sākumā ielikuši avīzē sludinājumu, ka dzirnavas pārdod. Taču pircējs nav radies, lai arī pārdevuši par žigulīša cenu. Bet, viss, kas notiek, notiek uz labu. Paši savām acīm Kučuru dzirnavas vēl nebija skatījuši. Tālab kādā janvāra dienā aizbraukuši un gājuši lejā pie dzirnavu dīķa.

Dzirnavu dīķis bija aizsalis, tomēr, to uzlūkojot jutu saviļņojumu un Jānim teicu – nākam uz dzirnavām un saimniekojam! Dzirnavu aura savā varā bija pārņēmusi ne tikai mani. Tikko bija piedzimis mūsu trešais bērns – Ilze. Kad atbraucām uz Kučuru dzirnavām pastrādāt, viņa tikai ēda un gulēja, ēda un gulēja. Bet, atgriezusies Meņģelē, raudāja un raudāja. Tas taču liecina, cik dzirnavu vieta ir labvēlīga! – Daina priecājas par meitas izvēli bērnībā un vēl vairāk tagad. Pērnruden Ilze ar ģimeni sāka dzīvot kaimiņos un palīdz viesu mājā. Medņu vecākās meitas Ineses ģimene pašlaik dzīvo Rīgā. Tomēr Daina domā, ka nākotnē, kad vecākiem sakārosies vairāk miera, Inese būs īstā kāzu svinību rīkotāja. Tikmēr Daina priecājas par brīnišķīgo likteņa lozi – iespēju rīkot kāzas un uzņemt viesus. Bet vai tad nebija sāpīgi, kad dzirnavas zaudēja cīņā ar lielajiem konkurentiem? 90. gadu sākumā jau bijis labi – katrā saimniecībā pa kādam ruksim, vistai, kam putraimu maiss lieti noder. Putraimus veduši arī privātveikaliņiem. Bērni bijuši lieli palīgi – ar elektroniskiem svariem svēruši pa kilogramiem un likuši tūtās ar Kučuru dzirnavu emblēmu. Bet, smagos maisu cilājot, spēki gājuši mazumā. Un 2000. gadā dzirnavas pārtrauca darbību. Taču tās pielija ar jaunu dzīvību – viesu prieku.

Runājot par viesu namu, jāatklāj vēl kāds pareģojums. 1998. gada janvārī pašā pirmajā žurnāla “Mājas Viesis” numurā publicēts raksts par Medņu ģimeni. Žurnāliste tajā atklāj arī kādu jauku ainu – kā Medņu trīs bērni ar vecākiem spēlē restorānu. Tolaik nekāda restorānu apmeklēšana nebija ne prātā. Tālab bērni pagatavojuši ēdienus, pasnieguši vecākiem ēdienkartes ar visām cenām, lai vecāki var izvēlēties, kas nu katram kārojas. Redz, kā bērnības spēle izvēršas šodienas īstenībā – viesu namā! Jā, Daina smejas, tā tik tiešām bijis. Naudas reizēm trūcis, tad viņa gājusi pie kaimiņa aizņemties. Arī viņam nav bijis, bet, kamēr Daina ar kaimiņieni runājusies, viņš aizgājis kilometru cauri mežam pie cita kaimiņa un aizņēmies, lai iedotu Dainai. Kaimiņu attiecības joprojām ir ļoti labas, priecājas Daina. Medņi draudzējas arī ar tuvu un tālu viesu namu saimniekiem. Katram ir kas labs ko dot. Kučuru dzirnavu papildu vērtība ir senlietu muzejs. Par tā rašanos jāpateicas dēlam Ģirtam. Kad dzirnavas beigušas malt, viss šķitis tāds kluss, it kā pamests. Ar ko tās piepildīt? Ģirts sācis vākt senas lietas un iedzīves priekšmetus. Reiz lielā aizrautībā par bezdarbnieka pabalstu nopircis 1954. gada moskviču. Vecāki bijuši varen dusmīgi, bet Ģirts vienā mierā veco braucamrīku atjaunojis, un nu tas melns un spīdīgs “piestrādā” kāzu viesu foto sesijās. Tagad Ģirts dzīvo Madonā, strādā labā darbā un savam dēlam devis vārdu Gusts. Par godu savam vecvecvectēvam, kurš bija namdaris Lauteres muižā un par atlīdzību no barona saņēma zemi Viešupītes krastā. Gusts Mednis pats izracis dzirnavu dīķi un 1875. gadā uzcēlis Kučuru dzirnavas. Šodien saimes galds Kučuru dzirnavās jau kļūst par mazu. Medņu bērni pēc darba gadiem Īrijā, kur pelnīja naudu studijām un dzīvei, ir atgriezušies. Un nu jau Jānim un Dainai ir trīs mazbērni un vēl daži tuvojas.

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Aizkustinošs stāsts. Dzrnavās viss notiek un turpinās. Cik labi, ka esat tās saglabājuši Jūsu senču mīļai piemiņai. Esiet stipri un darbīgi arī turpmāk! Vēlu visu to labāko!

  2. Cik labi ka dzimtas saites un dzimtas balss sauc mājās pasaules staigātājus.

  3. Jauka vieta, sirsnīgi cilveki. Iesaku apmeklēt šīs dzirnavas, un arī sarīkot kādu pasākumu.

  4. Tie, kurus aizveda bija īsti saimnieki un viņu pēcnācēji izjūt to pašu, lai veicas!

  5. Fantastiska vieta, kolosāli cilvēki! Tikai tās labākās atmiņas par viesībām Kučuru dzirnavās!

  6. Mums Latvijā ir daudz stipru cilvēku. Labi, ka LA par viņiem stāsta. Šis bija raksts ar ļoti lielu pozitīvu enerģiju, ko dod tieši šī stiprā Medņu dzimta. Lai viņiem veicas!

  7. Ļoti jauks viesu nams un sirsnīgi saimnieki!

Nodokļu reforma: Kabatā – par 80 eiro vairāk (2)Ekonomists patīkami pārsteigts par nodokļu reformām, pašvaldības piesardzīgas
Draugiem Facebook Twitter Google+