Egils Līcītis: Mūsu stiprais senču mantojums 11
Ir blāvas, padzisušas liecības, tāltālas atmiņas par latviešu pirmteču mitoloģisko dzīvesveidu. Kā viena no uzkrītošām lietām, ka senie cilvēki zināmā mērā bija apsēsti ar negrozāmu ticību, ka pār viņu ikdienu pārdabiskiem spēkiem ir neierobežota vara. Atskaitot Pērkontēvu, pārējie bija tikpat kā saimes ļaudis. Viņi tikai neuzkrītošāk pārvietojās. Paralēli vietējo mājas mītnieku gaitām. Tā kā neviens paparaci blakus nav stāvējis un iemūžinājis paralēlās pasaules atnācējus, varam vien minēt, kāds latviešu priekšstatā izskatījās Mājas kungs. Iespējams, treniņtērpā sēdēja aizkrāsnē, rovī vai manteļskursteņa tumsiņā un locīja iekšā izmeklētu ēdienu, ko sanesa mājinieki. Raugi, Mājas kungs bija atbildīgais par nama labklājību, viņu nedrīkstēja no lieka kaitināt, sagandēt attiecības, dot kaut ko negaršīgu. Kādu iztēlojās pa gaisu skrejošo Naudas pūķi – tur bilde nav tik miglaina. Pūķis kā jau pēc pūķa, arī turējās pie mājas un arī bija uzbarojams, lai neaizlaistos pie devīgāka kaimiņa, kuru atalgotu ar finanšu materiālā stāvokļa uzlabošanu, celtu saimniecības kopproduktu. Un veļi ar astrālu, plandīgu ķermeniskumu – tak slaveni kā popzvaigznes, kam akurāt tāpat pienācās azaids!
Tā pagāja vai katra daudzmaz ievērojama izejamā diena, Vastlāvis vai Mārtiņš. Bij jābūt sasmērētām maizītēm, ielietām glāzītēm. Mieloja ar svaigiem, putnapienam vai cepešiem pielīdzināmiem augstvērtīgiem uzturproduktiem, lai minētie gari, nemateriālās būtnes vai amatpersonas (kā Mājas kungs) neceltu pretenzijas par ēdamā kvalitāti un nepieprasītu veltīgo sūdzību grāmatu.
Kur tie laiki, kā no arāju kārtas esam kļuvuši par latviešu tautu. Kopš izgudrota elektrība. Tikai pēc ilgstošiem saprātīgi domājošo indivīdu pūliņiem un ar zinātnes progresu ir izdevies kaut cik panākt, ka māņticība padilusi un gājusi mazumā. Mūsu dienās par mājas drošību rūpējas apsardzes firmas, kas nepieļaus, ka pa nakti velns pietaisījis namā, nevis kāds noskretis, pastāvīgi izbadējies vecis. Tomēr senču instinkti vientiesīgajos ir iesakņoti un pārmantoti neizdzēšami stipri. Latvieši aizrautīgi seko ekstrasensu cīņām, ielasās zintnieku padomos, labprāt tic paranormālām parādībām. Ka pieliekamajā varētu iemitināties bubulis poltergeists un ka kaimiņam ir ierīce, ar ko apstarot. Paļāvība, ka augstāki spēki par Straujumu visu kontrolē un iejaucas šīs saules lietās, zemu nosit latvieša pašapziņu. Izglītības sistēma esot slikta, nekam nederīga. Ko nu mēs, maziņie, vispār spējam pret lielvarām. Un dabīgi – igauņiem viss tūkstošreiz labāk. Dzīšanās pēc naudas pūķa savukārt šķeļ latviešus. Rodas skaudība, ka otram spārnotais kustonis atnesīs vairāk nekā man. Sausa statistika liecina – kur divi latvieši, tur trīs partijas, un tās savā starpā sanīdīsies, nespējot vienoties, vai uz Marsa ir dzīvība vai nav. Ja vienai organizācijai ir melns viedoklis, tūlīt dibinās otru NVO, kas skaidri un kategoriski pateiks – nē, tas ir balts. Domas sakritīs tikai vienā punktā, ka tie otri ir idioti. Laikam vajadzīgs vēl kāds laiciņš, lai tautieši pastāvīgi neaizblandītos pa maldu māņticības ceļiem un nesmīdinātu kaimiņzemes ar mūždienīgu gaušanos un sevis nenovērtēšanu.
