Mobilā versija
+3.1°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
8. oktobris, 2012
Drukāt

639 lappuses par Latvijas pērli

apals_62

Tāds dižs sējums ir uzrak­stīts un laists klajā par Āraišu ezerpili, tā pirmo un galveno veidotāju mūža garumā Jāni Apalu (1930 – 2011), viņa un komandas veikumu gandrīz piecdesmit ziemvasaru ilgumā. 


 

Izaudzis tur vienlaikus par izcilu pētnieku un arheologu, papildinājies ārzemēs, Jānis visu savu dzīvi atdeva, lai taptu šis unikālais objekts. Bet sākās tas tālajā 1958. gadā, kad jaunā universitātes absolventa vadītā hidroarheoloģiskā ekspedīcija pakāpeniski apzināja un pārlūkoja vairāk nekā simt Latvijas ezeru un purvu, atrodot deviņas zem ūdens pazudušas bijušās ezermītnes. Censoņa uzmanību piesaistīja Āraišu ezers netālu no Cēsīm, kurā, kā vēstīja teikas, arī esot nogrimusi pils un kura nelielajā saliņā, pazeminot ūdens līmeni par vienu metru, desmit gadus viņa vadībā notika arheoloģiskie izrakumi. Tajos ieguva 3500 senlietas, 120 māla traukus, 25 tūkstoš dzīvnieku kaulu fragmentus. Un vēl, un vēl… Vēl sevišķi svarīgi – gandrīz pusotra simta koka dzīvojamo, saimniecības un aizsargceltņu fragmentu. Tātad saliņa nebija vis dabas veidojums, bet gan seno latgaļu dzīvesvietas 9. – 10. gadsimtā – ezerpils – paliekas.

Parasts pētnieks, izmantojot izrakto un atklāto, varēja uzrakstīt par to grāmatu, varbūt aizstāvēt disertāciju un, kā saka, beigta balle. Taču ne tādi bija J. Apals un kādu laiku viņa tuvākais domubiedrs arhitekts, dzimis āraišnieks Dzintars Driba (1928 – 1993). Jaunajam ezerpils meklētājam jau izrakumu posmā dzima ideja redzēt senās latvju cilts apmetni nekonstruētu. Abi entuziasti, izstrādāja šī neparastā objekta atjaunošanas projektu. Taču realizēt šo ieceri dzīvē, īpaši pēc sabiedrotā negaidītās nāves, bija vēl grūtāk. Vajadzēja vairākus gadu desmitus veikt, tā teikt, Sīzifa darbu, lai par spīti skeptiķiem un skauģiem Rīgā un Cēsīs, celtu augšā šo gaismas pili.

 

J. Apals lika talciniekiem strādāt ar seno darbarīku kopijām, pēc iespējas izmantojot pagātnes materiālus un darba paņēmienus, stingri sekojot izrakumos konstatētam un dokumentētam senceltņu konstruktīvajam izveidojumam un plānojumam, rūpīgi atjaunojot seno būvju detaļas.

 

Viņš gadiem ilgi bija šī projekta sirds un dvēsele, kas vainagojās ar 16 jaunceltnēm ezerpilī un Āraišu arheoloģiskā muzejparka tapšanu.

J. Apals bija ne tikai hidroarheoloģijas, bet arī eksperimentālās arheoloģijas aizsācējs Latvijā. Aplūkojamās grāmatas sastādītājs akadēmiķis Andris Caune (viņam palīdzēja Jāņa dzīvesbiedre, arī arheoloģe Zigrīda Apala) grāmatas ievadvārdos raksta: “Pateicoties Jānim Apalam, kurš ar savu rekonstruēto Āraišu ezerpils kompleksu iekļāvās Eiropas kultūras programmā “Dzīvā arheoloģija”, un viņa ārzemju publikācijām, Āraišu vārds, Amatas novads un Vidzemes vainaga pērle – Cēsu pilsēta, kuras pievārtē šis senatnes piemineklis atrodas, ir kļuvuši pazīstami tālu pasaulē. Šodien Āraišu arheoloģiskais muzejparks citu līdzīgu Eiropas arheoloģisko brīvdabas muzeju vidū ieņem vienu no redzamākajām vietām. Tas ir kļuvis par Latvijas lepnumu, ko godam varam rādīt jebkuram ārzemju viesim.

Jāņa Apala un Āraišu ezerpils vārdi nav šķirami, tie tikai papildina viens otru. Pateicoties J. Apalam, atdzima Āraišu ezerpils, bet savukārt pati ezerpils padarīja viņu par pazīstamāko un populārāko arheologu Latvijā un tautas apziņā par leģendāru vīru, kurš mācējis no ezera dzelmes gaisā celt teikām apvīto, sendienās nogrimušo senlatvju pili.”

Šī atdzimusī gaismas pils ir pirmais labākais piemineklis J. Apalam. Otrs tāds ir nule iznācis foliants – viņa rakstu izlase, kurā sakopotas autora zinātniskās un populārās publikācijas, kolēģu un draugu atziņas.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+