Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
21. aprīlis, 2016
Drukāt

Ir jāstrādā ar iekšpusi. Saruna ar aktieri Ivaru Kļavinski

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Ivars Kļavinskis

Šovakar, 21. aprīlī, uz Latvijas Nacionālā teātra Lielās zāles skatuves pirmizrāde režisora Elmāra Seņkova iestudētajai Henrika Ibsena lugai “Mežapīle”. Vai dzīvē vienmēr attaisnojas patiesības celšana gaismā – tā izrādes galveno jautājumu formulē tās veidotāji. Vienā no galvenajām lomām – aktieris Ivars Kļavinskis. Par savu uzdevumu viņš uzskata spēju nospēlēt tā, lai nejūt traģēdijas smagumu un kļūst iespējama cerība.

Teātra apskatnieki Ivaru Kļavinski redz vīrišķīgo, nereti – romantisko varoņu tēlos, tiesa, viņš ir spēcīgs arī raksturlomās. Ivars gan nekādai tipizācijai nepiekrīt, sakot – viņš ir aktieris un, likumsakarīgi, gatavs dažādiem izaicinājumiem. Aktiera šābrīža lomu spektrs Nacionālajā teātrī ir gana krāsains: Dimas loma īstu vīru stāstā – Dāvja Auškāpa “Satisfakcijā”, kolorītais afērists Hīrlingers “Vīnes meža stāstos”, komiskais reklāmists Fricis Hāgedorns Ērika Kestnera darbā “Trīs vīri kūrortā” un Pičuks “Skroderdienās Silmačos”, arī Raimonda Paula jubilejas koncerti.

Kārļa Sebra gredzena īpašnieks neatsakās arī no lomām tautā iecienītos seriālos (“Zentas brīvdienas”, “UgunsGrēks”). Ivars smejas: “Daudzi par mani kā aktieri uzzināja, tikai skatoties “UgunsGrēku.” Aktieris neatsakās no bezbudžeta studentu filmām (“ir taču jāatbalsta”), laiku pa laikam filmējas kāda ārvalstu kino produkcijā. Ivaru Kļavinski šajā pavasarī varam sastapt arī teātra “Austrumu robeža” komēdijā “Klīnika”, bet reģionos skatītājus priecē muzikāli izklaidējošais uzvedums “Apsveicam sieviešu dienā!”. “Tā ir iespēja apceļot Latviju un sastapt cilvēkus, kuri, iespējams, līdz teātrim neatnāk. Pēc tā, kas viņiem patīk vai nepatīk, tu secini, kas vispār notiek ārpus Rīgas,” tā aktieris.

Šī sezona neesot no trakākajām – “salīdzinot ar dažām iepriekšējām, ir diezgan mierīgi, ja visu laikus saplāno”. Ivars ir pārliecināts – katrā žanrā un formā var trenēt profesionālos muskuļus. “Lomas mainās, katrā iestudējumā jāpielāgojas citam režisoram. Esmu izpildītājs, un, lai varētu būt daudzpusīgs, ir jāprot pieņemt dažādus spēles noteikumus. Protams, ir aktieri, kas neiesaistās projektos ārpus teātra vai negrib spēlēt komēdijās – tā ir viņu izvēle. Es tomēr cenšos izmēģināt dažādas lietas. Ņemu līdzi jau akadēmijā mācīto – lai tu varētu uziet uz skatuves, ir jāatrod kaut vai kāds sīkums, kas tev tajā konkrētajā lietā patīk. Katru reizi, pat ja neliels, bet uzdevums. Mans vienīgais nosacījums – cenšos palikt aktiera lauciņā. No kāzu un pasākumu vadīšanas atsakos.”

Šīs sezonas nopietnākais izaicinājums, stāsta aktieris, ir Elmāra Seņkova topošais jauniestudējums – Ibsena luga “Mežapīle”. Stāsts par ģimeni, kuras locekļi – Ivara Kļavinska spēlētais Jalmars, Gīna (Maija Doveika), Hedviga (Sanita Pušpure vai Alise Danovska) un Jalmara tēvs (Ivars Puga) – izveidojuši paši savu pasauli, kurā atrod harmoniju un spēku dzīvot. Šajā pasaulē neder kategoriskais imperatīvs “visu vai neko”, ko pazīst ikviens, kas reiz bijis jauns, un ar kādu šajā namā ierodas Jalmara jaunības draugs Grēgerss Verle (Gundars Grasbergs).

“Mans varonis kādreiz nācis no turīgas ģimenes, līdz viņa tēvs nokļuvis cietumā, un dzīve no tā brīža aizgājusi lejā. Kopš šiem notikumiem pagājuši daudzi gadi. Pēc krīzes mans varonis ir dabūts uz kājām un mēģina dzīvot tālāk – nu jau kaut kādā uzburtā pasaulē ar iedomātu mērķi. Viņš nodarbojas ar pašiedvesmu – ir sevi savdabīgi nokodējis, lai spētu dzīvot. Ierodoties jaunības dienu draugam, notikumi atkal tiek uzjundīti un dzīve, kas pēc nelaimīgajiem notikumiem tik trausli būvēta uz pašapmāna pamata, brūk. Lielais jautājums – vai, pasakot otram patiesību, mēs izdarām labu,” stāsta aktieris. “Vissarežģītākais te ir atkost Ibsena materiālu. Vari lasīt desmit, divdesmit reižu, un katrā pa gabaliņam pienāk klāt vēl viena doma. Tad vēl viena. Tas ir cits laiks un cita mentalitāte. Kopā ar Elmāru strādāju pirmoreiz, ir ļoti interesanti. Izrādes tapšana ir liels kopdarbs – man patīk režisora pieeja, atzīstot, ka viņš, tāpat kā es, nav viszinošs, un tas ir septiņreiz godīgāk nekā tad, ja man mēģina aizmālēt acis. Process, protams, vairs nav kā vecos laikos, kad izdalīja lugu un pateica – ej mājās, mācies tekstu, spēlējam. Soli pa solim ejam uz priekšu – lasām, svītrojam, piedāvājam savas versijas par tekstu, jo Ibsena valoda ir no cita laika, bet mēs runājam mūsdienu valodā.

Izaicinājums ir arī lielā skatuve, jo mūsdienās teātrī to ir arvien grūtāk “atkost” – saprast, kā iedarboties uz skatītāju laikā, kad arvien spēcīgāk darbojas kino patiesības. Ne velti teātrī arvien populārāks kļūst mazais spēles laukums. Intīms teātris. Tāds kino spēles veids, kad tev viss “nāk virsū”, ir metra attālumā. Es esmu jau no tās paaudzes, kas pamatā akadēmijā audzināti, spēlējot mazos laukumos. Iespējams, tāpēc arī man tāda niansētība teātrī ir tuvāka. Tomēr man ir bijis brīnišķīgs pedagogs – Anna Eižvertiņa, kas ielikusi lielās skatuves likumu pamatus – mizanscēnu, distanci, diagonāli – tos nevar ignorēt. Mans uzdevums ir salāgot šos lielās skatuves štampus tā, lai tie mūsdienu situācijā nekļūst mākslīgi, teatrāli. Teātris attīstās, iet savu ceļu, un tu nevari to ignorēt. Arī tu kā aktieris nevari apstāties, iesprūst kaut kādā laikā. Teātrī ir joks – režisoram, scenogrāfam, kostīmu māksliniekam ir rokraksts, bet aktieriem – štampi. No tā jau īsti nevar izbēgt. Ģīmis un augums man ir tādi, kādi ir. “Mežapīle” nav izrāde, kurā pārvērsties ar ārējiem paņēmieniem. Ir jāstrādā ar savu “iekšpusi”. Pašam par saviem štampiem grūti zināt, droši vien jau ir. Elmārs jau šo to ir aizrādījis. Trakākais ir tad, ja aktieris sāk neļauties. Man ir jāprot no katra režisora kaut ko paņemt, ja vēlos mainīties. Nav viegli nopurināt savu viedokli, izmēģināt vismaz vienu reizi arī režisora variantu, un tad jau varam sākt diskutēt. Agri vai vēlu pienāk tāds mirklis, kad aktierim sāk likties, ka viņš zina, kā jāspēlē teātris. Tā ir briesmīga lieta. Tad ir grāvis, no kura neesi spējīgs uztvert jauno. Manas lielākas bailes ir kļūt par tādu monolītu pieminekli pašam sev.

Traģēdija ir ciets rieksts. Mans uzdevums ir nespēlēt ar traģēdijas apziņu. Dārdinot balsi un lejot asaras, to nepanāksi. Stāstam un varoņiem jābūt dzīviem. Mūsu uzdevums ir iedot gaišu cerības stariņu – pēc idejas tāda ir traģēdijas jēga. Tu paskaties, ka ir slikti, izdari secinājumus un ej uz priekšu.”

“Iziet no lomas” un “pārslēgties uz citu” – Ivars pasmaida, pašreizējā repertuāra teātra režīmā šī spēja latviešu aktieriem esot attīstītāka nekā citur pasaulē. “Man ar iziešanu no lomas problēmu nav. Protams, reizēm galvā maļas domas par lomu, bet darbu mājās cenšos nenest. Labi, ka manā gadījumā izrādes un lomas ir dažādas. Iedarbojas tāds pārslēgšanās režīms. Dienā beidzas mēģinājums vienai izrādei, vakarā jāspēlē jau cita. Kolēģi, režisori no Krievijas, apbrīno mūsu aktieru varēšanu ātri pārslēgties. Krievijā bieži izrādes mēdz spēlēt blokos – divas nedēļas tikai vienu izrādi. Man kaut kādā ziņā labāk patīk mūsu sistēma. Tā ir profesionalitātes pārbaude, jo par daudz sevī laist nedrīkst. Tas tomēr ir darbs.”

Ivars nenoliedz, aktiera darba ritmu izjūtot arī viņa mājinieki – Ivara dzīvesbiedre un dēliņš Ralfs – viņam šobrīd divi gadi. “Lielākoties kopā ar dēlu ir mamma. Puika jau zina – paps te nāk, te iet, te nav kādu laiku. Esam kopā ļoti ilgi, un draudzene ir mierā ar šādu dzīves ritmu. Pie puikas esmu visos brīvajos brīžos, protams, gribētos jau iesaistīties vairāk. Man nav grūtākā situācija – grūtāk ir aktrisēm, mammām. Bērns tomēr bez mammas nevar. Nevaru iedomāties sevi tēva atvaļinājumā, būdams aktieris. Uz izrādi drīkst neierasties tikai tad, ja esi miris, un arī tad ar ārsta zīmi. Neesmu teātrī nepārtraukti. Gadās brīži, kad tev nav neviena jauniestudējuma un esi brīvs. Galu galā mums pieder vismaz mēnesis vasarā. Reizēm pat ir grūti, ja neesi iekšā teātra ritenī. Tad sāk kļūt jocīgi un tu sāc skatīties, kur notiek kāds kastings, gribas rosīties. Šī vasara jau ir diezgan pilna projektu. Esmu sapratis – kamēr esi kādam vajadzīgs, ir jādarbojas!”

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+