Kokteilis
Veselam

7 eksperimenti, kas pierāda, cik maz mēs zinām par sevi 16

Foto – Shutterstock.com

Kurš nospiedīs slēdzi…

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Reizēm mums liekas, ka mēs zinām visu par savu raksturu un varam paredzēt savas reakcijas dažādās situācijās. Patiesībā eksperimenti pierāda, ka mūsu psihe ir sarežģītāka nekā iedomājāmies. Lūk, 7 piemēri.

2000. gadā mākslinieks Marko Evaristi veica performanci. Galerijas apmeklētāji ieraudzīja desmit blenderus, katrā no tiem peldēja zelta zivtiņa. Jebkurš skatītājs varēja to iznīcināt, tikai nospiežot podziņu.

Pēc stundas viens no apmeklētājiem tā arī izdarīja. Tūlīt pat atslēdzās elektrība un atbrauca policija. Galerijas direktoru apsūdzēja par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem un uzlika sodu.

Mēs neapzināti “piefantazējam” realitāti, lai tā atbilstu iespaidiem par sevi

Lorem ipsum
FOTO: Leta

1993. gadā Ohaio zinātnieki veica šādu eksperimentu: uzklāja uz vairāku sieviešu sejām grimu, kas radīja rētu efektu. Sievietes sevi apskatījās spogulī. Viņām teica, ka šādā izskatā viņām būs jātiekas ar nepazīstamiem cilvēkiem. Pēc tam uz sejas uzklāja it kā aizsargkrēmu, taču patiesībā rētas notīrīja, par to nebrīdinot eksperimenta dalībnieces.

Pēc tikšanās ar svešiniekiem sievietes stāstīja par to, kā pret viņām dažādi diskriminējoši izturējušies un viņas pat skaidri spēja nosaukt, kādi vārdi un rīcība izmantota no “pāridarītāju” puses.

Lai gan nevienai no viņām uz sejas nebija redzamu rētu (tās taču notīrīja), apziņa, ka šobrīd esi rētaina, bija pietiekama, lai justos kā diskriminācijas upuri.

Mēs maz pamanām ap sevi

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

Šajā eksperimentā aktieris gāja klāt gājējam, lai pajautātu ceļu. Kamēr cilvēks to skaidroja, starp sarunas biedriem gāja strādnieki, kuri nesa durvis, aizslēpjot vienu no otra sarunbiedrus uz pāris sekundēm. Tikmēr aktieri nomainīja un ceļa stāstītāja priekšā jau atradās pilnīgi cits cilvēks – viņš atšķīrās no pirmā aktiera garuma, drēbju, frizūras un balss ziņā. Un vienalga vairums cilvēku nepamanīja nomaiņu.

Šis “aklums pret izmaiņām” rāda, cik izvēlīga ir mūsu uztvere.

Gribasspēks tiešā veidā ietekmē mūsu panākumus

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Eksperimentu “Zefīru tests” pirmoreiz veica pirms 40 gadiem (bērnu atstāj telpā ar zefīru un saka, ja viņš pagaidīs, dabūs vēl vienu zefīru). Vēlāk noskaidrojās, ka pirmsskolas vecuma bērniem, kuri spēja nogaidīt visilgāk, daudz retāk radās uzvedības traucējumi, sarežģījumi ar narkotikām un lieko svaru vecākās klasēs salīdzinājumā ar bērniem, kuri neizturēja pat minūti.

Tagad zinātnieki turpina pētījumu ar grupu pieaugušajiem, kuriem ir vairāk nekā 40 gadu. Viņiem rādīja attēlu uz datora ekrāna un viņiem bija jāiet izpildīt noteiktus uzdevumus. Tie, kuri demonstrēja gribasspēka trūkumu bērnībā, arī pieaugušā vecumā tika ar uzdevumu galā sliktāk, jo novērsās no attēla.

Zinātnieki uzsver, ka gribasspēka trūkums nenozīmē neattīstītu intelektu, un atsevišķās situācijās atteikšanās no baudas var izrādīties negatīva izvēle. “Jo tieši tie cilvēki, kuri seko saviem emocionālajiem impulsiem, kļūst par ievērojamiem ceļotājiem un uzņēmējiem,” min raksta autore Maija Salavica.

 Mūsos apslēpta lielāka cietsirdība nekā domājam

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Stendfordas Universitātes pagrabu ierīkoja kā cietumu un uzaicināja eksperimentam vīriešus brīvprātīgos. Brīvprātīgo studentu grupu sadalīja pa 12 cilvēkiem katrā – vieni bija “ieslodzītie”, otri – “apsargi”. Pirms tam visi izgāja psiholoģiskās noturības testu un veselības stāvokļa pārbaudi.

Visi dalībnieki abās grupās saņēma vienādu atalgojumu. Eksperimentam vajadzēja ilgt četras nedēļas.

“Ieslodzītajiem” izsniedza cietumnieku apģērbu un piešķīra numurus, vārdus vairs neminēja. “Apsargi” apģērbās formās, viņiem izsniedza stekus un brilles, kas aizsedz acis. Viņiem bija viens uzdevums – novērot “ieslodzītos” bez spēka pielietošanas.

Otrajā dienā “cietumnieki” sarīkoja dumpi. Lai to pārtrauktu, uzraugi izmantoja ugunsdzēšamos aparātus. Drīz vien “apsargi” jau lika “cietumniekiem” kailiem gulēt uz betona, bet iespēja izmantot dušu un tualeti kļuva par privilēģiju.

Sadistiskas tieksmes un cietsirdību izrādīja ikviens no “apsargiem” – viņi atklāti ņirgājās par “arestētajiem”. Viens no dalībniekiem paziņoja, ka sāks badošanos, un viņu ievietoja šaurā skapī.

Citiem “ieslodzītajiem” piedāvāja vai nu atsacīties no segām uz vienu nakti, vai arī kārtības traucētājam atrasties  vieninieku kamerā uz visu nakti. Piekrita tikai viens cilvēks.

Eksperimentu nācās pārtraukt jau pēc nedēļas. Daudzi “apsargi” nožēloja, ka eksperiments  beidzies priekšlaikus.

Autoritātei lielāka nozīmē par morāles normām

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Cik ciešanu gatavi sagādāt parasti ļaudis viens otram, ja tas iekļauts darba pienākumos?

Jēlas universitātes eksperimentā “skolniekam” bija jāpilda “skolotāja” noteiktie uzdevumi – pārbaudīt un sodīt viņu par katru kļūdu varēja ar strāvas pielietošanu. Pats par sevi, “skolnieks” bija vien aktieris un tikai tēloja, ka saņem strāvas triecienu. “Skolotājs” atradās citā istabā, kur stāvēja ģenerators, uz kura bija rakstīts strāvas lielums – tātad “skolotājs” apzinājās eksperimenta bīstamību. Sākot ar 15 voltiem, “skolotājam” par katru jaunu kļūdu bija jāpalielina strāvas lielums līdz 340 voltiem. Kad lieta jau nonāca līdz spēcīgākās strāvas izmantošanai, eksperimenta vadītāji pieprasīja, lai “skolotājs” turpina un izmanto spēcīgāko strāvu.

Ja “skolotājs” šaubījās,  eksperimenta vadītājs pieprasīja turpināt, katru reizi izmantojot arvien spēcīgākus argumentus, ka tas nepieciešams eksperimentam. Turklāt “skolotāju” pārliecināja, ka “skolnieks” netiks nopietni apdraudēts. Rezultāti rādīja, ka vairums “skolotāju” (26 no 40) turpināja paklausīgi izmantot maksimālo strāvu (450 voltus), līdz tam, kamēr zinātnieks nelika eksperimentu beigt.

Tas parādīja, ka normāli pieauguši cilvēki ir gatavi uz daudz ko, sekojot autoritātes norādēm.

Mūsu pārliecības traucē mums uztvert realitāti

Lorem ipsum
FOTO: Leta
Saistītie raksti

Arturs Elisons, elektrotehnikas profesors, kuram patīk pajokot, nolēma lekciju beigt ar spēli. Viņš palūdza grupu brīvprātīgo (no kuriem daļa ir viņa kolēģi – profesori), koncentrēt uzmanību uz ziedu vāzi, kas atradās uz galda. Viņiem bija uz to jāskatās un ar apziņas spēku jāmēģina to izkustināt uz augšu – levitēt. Viņiem tas izdevās: vāze pacēlās virs galda. Ellisons nebija pārsteigts – viņš palīdzēja vāzei levitēt ar elektromagnēta palīdzību.

Viedoklis par notikušo dalījās. Viens no dalībniekiem teica, ka redzēja pelēku vielu, kas palīdz vāzei levitēt. Cits apgalvoja, ka nekas nenotika un vāze nemaz nav izkustējusies no vietas. Abi mēģināja piemērot realitāti savai pārliecībai un kļūdījās.

 

Izmantots materiāls no AdMe.ru

LA.lv