Mobilā versija
-0.8°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
27. augusts, 2013
Drukāt

7 gadus brīvs no ATKARĪBAS. Patiess stāsts (3)

Aunins

“Laikam esmu tik labi izzinājis alkoholu, ka tajā vairs nav noslēpumu, tas man nav interesants. Pēdējā atkarības laikā vairs neradīja ne atvieglojumu grūtā brīdī, ne pacilājošu jautrību. Tā šmiga mani tikai spieda,” atzīst Valdis Auniņš. Nu jau septiņus gadus viņš turas brīvs no savas atkarības. Read More

 

Valdis ir aktīvs mūsu žurnāla lasītājs, gan kritizējis, gan rosinājis idejas. Izlasījis rakstu par kāda puiša atbrīvošanos no dzeršanas ligas, teica, ka arī būtu gatavs dalīties savā stāstā. “Mēdz teikt – lai atveseļotos, vajag nedzert tikpat ilgi, cik esi lietojis. Nevaru gūt pilnīgu līdzsvaru, jo esmu dzēris trīs reizes ilgāk, nekā dzīvoju skaidrā.”

Valdis nelieto alkoholu jau vairāk nekā septiņus gadus. Viņš skaita precīzāk – min arī mēnešus un dienas. Šāda uzskaite palīdzot neaizmirst pagātni.

 

Par naudu dancoja velns

Valdis ir analizējis, taču tā arī nav ticis līdz īstajam iemeslam, kādēļ alkohols bijis tik liktenīgs. Iedzimtība neesot pie vainas. Māte necēlusi pie lūpām vairāk par špicglāzīti. Tēvs no ģimenes aizgājis agri, nomiris spēka gados, runāja gan, ka mēdzis iedzert, taču ne pārmērīgi.

Varbūt izšķiroša bijusi Valda piedzīvojumu kāre, kas saistīta ar sievietēm, tāds spēcīgs mednieka instinkts. Viņš to dēvē par sava veida atkarību. Iedzertais alkohols pastiprinājis piedzīvojumu alkas, un arī otrādi.

Valdis vienmēr labi pelnījis, varējis nopirkt kārotās markas mašīnu vai labas mantas, arī dzert, cik gribējis.

“Naudas netrūka, varbūt tāpēc nodzēros straujāk. Nonācu līdz tam, ka prasījās jau trīs polšus diennaktī.”

Taču sākums bijis gana nevainīgs. Iedzēris kā visi – brīvdienās un svētkos. Pēc tehnikuma beigšanas un armijas gaitām sācis strādāt piena kombinātā par iekārtu mehāniķi. Gribējies vairāk pelnīt, lai iepriecinātu sievu un meitu, tiktu pie labāka dzīvokļa. Citi ierādīja – var taču no kombināta šo to iznest.

“Sāku zagt. Sirdsapziņas klusināšanai vajadzēja iedzert. Jau tad gadījās braukt pie stūres iereibušam, ik reizi atpirkos.

Ģimeni apgādāju pilnībā, taču vienmēr gadījās sānsoļi. Līdz ar to nebiju gana labs. Izdomāju, ka gribu dzīvot viens, pārcēlos pie mātes.

Piehalturēju ar savu žigulīti, bieži gadījās seksuāli piedzīvojumi. Vienā tādā reizē iepazinos ar savu nākamo sievu.

Viņai arī garšoja alkohols, līdz ar to nepārmeta, ja ielietoju tā vairāk.

Pie mums bieži savācās kompānijas, kodām pa nopietno, bija jautri. Kad iegādājos videomagnetofonu, daudzi nāca filmas skatīties – atkal iedzeršana. Taču nešķita, ka alkohols rada problēmas. Uz darbu taču gāju!

To bija iepotējusi mamma – lai vai kā, darbu nedrīkst kavēt.

Mans draugs reizēm nevarēja atiet, vedu uz tā dēvēto atkačku, organisma attīrīšanu. It kā redzēju, kas notiek, ja dzer par daudz, bet – man taču viss normāli!

Reiz pēc konflikta ar sievu izbrēcu – vairs nedzeršu. Un tiešām – deviņus mēnešus biju skaidrs kā stikliņš. Mājās gan joprojām pulcējās kompānijas.

Atsāku gluži nejauši, zīmīgā laikā. Dežurēju uz barikādēm, draugam bija līdzi burciņa ar spirtu, ko apziest rētas, ja mēs tiktu ievainoti. Emociju satraukumā to burciņu izdzērām. Pēc tam vēl kaut kas gadījās… Mājās atgriezos jau krietnā šmigā.”

 

Vairs nekā viegla

Par smagāko nodzeršanās laiku Valdis dēvē strādāšanu autoservisa veikalā. “Servisā dzēra visi – mehāniķi, brigadieri, meistari. Autoveikals atradās milzīgā angārā, vienmēr salām. Šķita, ka aukstumā alkohols izčūkstēs, taču skaidrs, ka grādi nezuda. Staigājām manāmā reibulī. Bieži vien piemetāmies līdz kliņķim.

Reizēm pa dienu aizslēdzu veikalu un nolikos pagulēt. Dzēru, stāvot aiz letes. Darba laikā nesteidzīgi iztukšoju gandrīz pusotru litru šņabja. Ne jau tādēļ, lai mazinātu stresu, būtu jautrāks vai labākā omā. Tikai tā varēju normāli pastrādāt.

Brīnos, ka mani neatlaida no darba. Droši vien tādēļ, ka arī citi krietni meta.

Dzēru diendienā, tomēr pavisam citādi bija, kad iegāju zapojā, ilgstošā plostā, reizēm nedēļu, citreiz pat divas. Mājās vāļājos pie televizora, ik pa laikam ieraujot. Kad kārtējā pudele gāja uz beigām, atkal steberēju uz veikalu…

Ja tā ilgstoši litriem ņēmu, atiet bija ļoti grūti. Paģiras nežēlīgas, viss sāp, svīst – krekls slapjš, palagi pludo. Gribas tikai vienu – to labo sajūtu, ka iedzeršu un kļūs viegli. Taču viegluma vairs nebija, arī alkohols nelīdzēja.

Dažreiz nācās lūgt, lai kāds aizved uz atkačku. Attīrīšana palīdzēja. Iznācis laukā, jutos tik labi, ka prātā nozibēja – varētu iedzert. To uzreiz īstenoju.

Tā es dzēru un laidu pa kreisi, bet sieva aizrāvās ar spēļu automātiem. Beidzot pavisam izšķīrāmies. Katram bija savs ceļš ejams. Diemžēl abi visai baisi.”

 

Ar pudeli slēpnī

“Pēc kāda lielāka plosta piekritu, lai mani aizved uz Straupes narkoloģisko slimnīcu. Bet tas bija kā pakalpojums citiem, ne mana pārliecība. Pirms braukšanas vēl ierāvu, tā bija vieglāk.

Piekritu ielaist tā dēvēto torpēdu – medikamentu, ko ievada vēnā. Citi teica, ka zāles pārklājot asinsvadu sieniņas, iekļūstot aknās, nierēs un saglabājoties tur pusgadu. Ja iedzerot, sekas varot būt nelāgas, kāds pat nomirstot.

Medikamentu injicēja, uz brīdi kļuva karsti, pēc tam neko nejutu.

Darbā visi dzēra tāpat kā agrāk, tikai es viens nedrīkstēju. Aizlieguma apziņa spieda tik briesmīgi, ka izturēju vien divus mēnešus. Pamēģināju ieraut.Ģīmis kļuva sarkans un sāpēja galva, bet nākamajā reizē reakcijas vairs nebija,” nejēdzīgo laiku atceras Valdis.

Kāds puisis izstāstījis, ka Madonā dzīvo burvis, kurš spējot atbrīvot no dzeršanas. Nu labi, brauks ar. Burvis uzpūtis, pabūries un sacījis – varat doties mājās. Valdis vēl uzvaicājis, vai nevar atbrīvot arī no nagu sēnītes. Kāpēc ne, burvis atkal uzpūtis. Sēnīte nav pārgājusi, bet plostošana uz kādu laiku rimusies. Taču pēc tam atsācis ar vēl lielāku sparu.

Nejauši iepazinies ar jauku sievieti, kura vēlāk kļuva par Valda trešo sievu. Pārdzīvojusi vīra smago dzeršanas laiku, Karina joprojām ir līdzās.

“Pie vakariņām paņemt kādus trīssimt gramus šņabīša – man tas šķita pilnīgi normāli. Svētdienās mēdzu ieturēt pauzi, izmalkoju tikai divus kagorus. Tas bija tikpat kā kompotu padzerties.

Alkoholu slēpu. Izlēmām ar sievu jauki pasēdēt vakarā, paņēmām dārgu konjaku. Iedzēru glāzīti, tad aizlavījos un pa kluso iztrenēju puspudeli šņabja, kas bija noglabāta tualetē vai virtuvē.

Man vajadzēja, lai gaidītais reibums iestātos ātri.

Bieži jutos slikti. Varēju uztrūkties trijos naktī ar vienu domu – iedzert! Strauji cēlos un ģērbos. Sieva kušināja: kurp tu iesi, ir taču nakts. Nikni brēcu pretī: tev ir nakts, bet man vajag iedzert! Tajā mirklī mani nekas neapstādinātu.”

 

Neredzēju svarīgas zīmes

Par dzeršanas postošo spēku nācies aizdomāties, kad miruši vairāki darbabiedri. Džeki spēka gados, prasmīgi un gudri, tikai par daudz dzēra. Tomēr secinājumus attiecībā uz sevi Valdis nav izdarījis.

“Zīmes no augšas tika dotas jau labu laiku. Vese
lība pasliktinājās, reiz nokritu bezsamaņā. Bieži bija augsts asinsspiediens, pat 240 uz 170!

Sāka klibot atmiņa. Brīnījos, kādēļ darbā atvesta krava ar bleķiem. Izrādās, iepriekšējā dienā esot vienojies par šo darījumu. Neatceros! Biju taču mūžīgā skurbulī.

Pat mašīnu iemanījos pazaudēt. Pamostos paģirains, nav ne automašīnas atslēgu, ne dokumentu. Stāvvietā nav, tuvējās ieliņās arī ne. Ziņoju policijai. Manu auto atrada. Durvis vaļā, atslēgas aizdedzē, mētājas dokumenti, nauda, pusdzerts polšs… Laikam gāju tuvējā krogā iedzert, bet, iznākot laukā, par autiņu aizmirsu. Līdzīgi bija vēl dažas reizes. Taču negadījumi ātri aizmirsās.

Reiz bija pavisam dīvains mirklis. Gulšņāju tādā ierastā reibumā, lūkojos laukā, kur tā liegi sniga. Piepeši ieraudzīju – gar logu aizbrauc kamanas! Priekšā iejūgti skaisti ziemeļbrieži, ragavas tā līgani slīd garām. Lūkojos kā apburts, kā apstulbis. Es taču dzīvoju trešajā stāvā! Ķēru pēc pudeles, ātri iedzēru. Paskatījos – aiz loga nekā nebija.

Varbūt Augstākais spēks jau toreiz teica, ka pietiek? Neesmu pārlieku ticīgs, tomēr nevaru noliegt liela spēka esamību. Kā gan citādi tik vienkārši varēju vairs nedzert?”

 

Pazudušais ceļarādītājs

Autoserviss izputēja, Valdis palika bez darba. Nauda vēl bija, varēja plostot.

Reiz draugs izstāstījis par Minesotas programmu, dažam labam esot palīdzēts. Valdis atmājis – labāk tomēr iedzeršu…

Lai tiktu Minesotas programmā, jābūt piecas dienas skaidrā. “Es to nevaru! Kā tas vispār iespējams?! Beidzot piekritu. Vispirms devos uz detoksikāciju, lai kļūtu labāk. Pēc tam pateicu sev – rīt vairs nedzeršu. Bija 2005. gada 24. augusts.

Būt skaidrā bija šausmīgi smagi. Aizbraucu pie drauga. Viņš rakās pa dobēm, bet es sēdēju uz soliņa un nežēlīgi svīdu. Galva dunēja, viss ķermenis sāpēja. Zināju, kā atvieglot ciešanas – jāiedzer. Tomēr to nedarīju. Šķiet neticami, bet kaut kas lika tā rīkoties,” piemetina Valdis.

Devās uz Jelgavu, uz Ģintermuižas slimnīcu. Minesotas programma notiek bez medikamentiem, tā ir psihoterapeitiska ārstēšanas metode. Cilvēks tiek motivēts labprātīgi iesaistīties ilgstošā atveseļošanās procesā. Mācās nevis atturēties no alkohola, bet gan saprast sevi, mainīt dzīvi.

“Istabiņā bijām divatā, sākām runāties. Puisis dzeršanas dēļ bija zaudējis visu, dzīvojis būdā mežā, vientulībā, badā un aukstumā, aiz izmisuma mēģinājis kārties… Tas bija tik drūmi un drausmīgi, ka nespēju attapties. Pilnīgi skaidri ieraudzīju – arī es varu nonākt tādos mēslos.

Pēc tam vairākkārt mēģināju šo puisi sameklēt, taču – nekādu pēdu! Ne adreses, ne īstā telefona numura. It kā viņa vispār nebūtu bijis! It kā uz brīdi atsūtīts no augšas tieši man – kā zīme un ceļarādītājs.

Tajā laikā nebiju pārliecināts, ka vispār nelietošu. Tomēr sāku to vēlēties. Jo manī kaut kas mainījās.

Minesota gan nav plāksteris vai simtprocentīgas veiksmes metode. Var palīdzēt tikai tad, ja pats tiešām vēlies. No manas grupas esam tikai divi, kas joprojām ir skaidrā.”

 

Piepildītais tukšums

Valdis sācis apmeklēt pašpalīdzības, atbalsta, grupu. Ikvienam bijis pārāk daudz alkohola, kas izrobojis dzīvi kā neass nazis. Tādēļ cits citu sapratuši, varējuši uzticēties. Daudzi teikuši, ka pirms tam, mē
ģinot tikt galā paši, agri vai vēlu tomēr paklupuši.

“Klausījos, ka citi saka – nedzeru trīs, piecus, astoņus gadus… Johaidī, vai tas patiešām iespējams?! Man bija jādomā, vai varēšu atturēties, kad notiks svinības, pasākumi, jo visur būs alkohols. Jau pēc nedēļas sievas vecākajai meitai bija kāzas. Taču spēju būt pilnīgi mierīgs.

Tomēr pirmajā laikā alkoholu mājās neturēju. Biju dzirdējis, kā citi stāsta – tā sagribas iedzert, ka ne izturēt. Man tā nav bijis. Taču zinu – ja tieksme uznāks, jānogaida kādas 15 minūtes, un tā pāries.

Pat smagajos brīžos nav bijusi doma iedzert. Šajos gados esmu apglabājis mammu, daudzus draugus. Arī priecīgu notikumu nav trūcis. Ik reizi varētu šķist – ir iemesls iedzert. Taču nav vajadzības.

Dažreiz jokoju – mana muca jau pilna, kāda jēga tajā liet, ja tek pāri malām? Kāda jēga dzert?!

Sākumā jutu tādu kā tukšumu, īpaši piektdienās un sestdienās. Jo agrāk tajās dienās noteikti iedzēru. Jāmeklē tīkama nodarbošanās, kas piepilda robu.

Sāku datorā spēlēt zolīti, sēdēju nemitīgi, ilgas stundas. Tagad piektdienu vakaros četratā spēlējam īsto zoli, kārtīs esmu aizrautīgs.

Noturēties uz svītras palīdzēja fiziskās aktivitātes. Arī agrāk biju sportisks. Taču šmiginiekā īpaši nepabizosi. Man ļoti patīk ūdensslēpošana. Kā tik sākas sezona, dodos uz Ozolnieku ezeru. Taisu visādus brīnumus, citiem mana vecuma vīriem tā neizdodas. Bieži braukāju ar riteni. Peldu baseinā reizi vai divas nedēļā.

Mana meditācija ir ģitāra. Vakarā bieži vien spēlēju, vismaz kādu stundu. Negrasos uzstāties publiski, daru to savam priekam. Lielākās klausītājas ir manas suņu meitenes, brīžiem pat piedzied līdzi.

Reizi nedēļā kopā ar citiem domubiedriem eju uz cietumu. Stāstām savu pieredzi. Vairums ieslodzīto atnāk aiz gara laika, bet ir daži, kas ieklausās.

Ikvienam jautājam – vai tev ir problēmas ar alkoholu. Gandrīz katrs saka, ka nav. Taču, aprunājoties tuvāk, izrādās – laupīšana notikusi pa šmigu vai cilvēku nositis dzērumā. Reibulī veici noziegumu, bet problēmu ar alkoholu nav?!

Dažs vaicā, kāds man atlec labums, ka eju uz cietumu. Kalpoju, cita labuma nav. Būtībā eju sevis dēļ, jo attīros garīgi. Pēc tam ir foršāk dzīvot. Grūti to izskaidrot, bet jūtos labāk.

 

Nemodināšu savus dēmonus

“Ļoti daudzi saka: tomēr negribētu kā tu – nedzert pilnīgi nemaz. Tad jau pat Jaungadā nevar iemalkot šampanieti, bet Jāņos jāiztiek bez alus?! Tas nav iespējams, viņi saka. Arī man garšoja alus. Kādreiz domāju, nez kā būs karstā vasarā… Dīvaini, bet nemaz negribu.

Lai gan nevienā brīdī nedrīkstu teikt – nekad vairs. Esmu dzirdējis par to, kā piecpadsmit minūšu laikā viss apgriežas kājām gaisā, un cilvēks atsāk dzert.

Redzēju, kā vīrs, kurš alkoholu nelietoja četrus gadus, uzvilkās pēc šampanieša malka. Drīz vien klauvēja pie manām durvīm, diedelējot latu. Ziemas laikā atskrēja sandalēs, kas uzautas basās kājās!

Esmu gan pamanījis, ka, skatoties filmu, kur skaisti glāzē lej šņabi, man mutē saskrien siekalas. Tomēr tas neizraisa citu reakciju, pie glāzes neķeros.

Reiz nosaluši atnācām mājās, sieva izcēla balzamu. Prātā pazibēja – varētu piepilināt kafijai. Taču uzreiz nosmīnēju – diez vai es tā darītu, drīzāk pielietu pilnu krūzi ar balzamu un piepilinātu kafiju…

Organisms jau nav mainījies, receptori smadzeņu šūnās ir tikai iesnaudušies. Ja sajustu grādīgo, būtu galvas augšā kā tādām čūskām. Tādēļ negrasos eksperimentēt, raustīt dusošos aiz ūsām.

Sapnī gan esmu dzēris. Jūtos dīvaini, it kā pats sev sapnī teiktu – negribējās gan savu skaidrību pārtraukt, bet tā kā jau ierāvu, jāiet vēl pakaļ… Tas apliecina, cik tie dēmoni manī ir dzīvīgi.”

 

 

Valdis domā tā

* Nez kāda varētu būt motivācija, lai es iedzertu? Uzlabosies pašsajūta, kļūšu mierīgāks, priecīgāks? Diez vai. Man tā vairs nebija, tikai smagi un grūti.

* Ne jau gribasspēks palīdzēja palikt skaidrā. Pamēģini nu ar gribasspēku apturēt caureju! Līdzīgi ar alkoholu – atkarībai no tā ir milzu spēks.

* Neviens mani nevarēja ietekmēt, lai nedzeru. Kamēr pats negribēju, nekas nelīdzēja.

 

 

Pavaicā un palīdzēs!

Ja radušies jautājumi saistībā ar dzeršanu, ja moka kāda neskaidrība par šo tēmu, ir vērts piezvanīt palīdzības grupai – tālrunis 27333523.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Vai joprojām esi saglabājis skaidrību ? Taisos iet uz Minesotu, skatos visai cerīgi uz šo pasākumu, savādāk ilgāk par dažām dienām neizdodas nelietot alkoholu.

  2. Apsveicu.. un vēlu noturēties bez grādīgā.. daudzus gadus..

  3. nu jau 8gadi 10 men.un17dienas bez šnigas!

Draugiem Facebook Twitter Google+