Mobilā versija
+3.5°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
13. maijs, 2015
Drukāt

70 litri zāļu un puķaina kleita. Spēka stāsts par Ievu Krauli, kas izslimojusi vēzi (2)

1. Trīs nedēļas pirms 26. dzimšanas dienas

1no5
Foto - Marta PurmaleFoto - Marta Purmale
Ievas atziņas, kas var kādam noderēt

* Slimība neprasa atļauju – tā atnāk nebrīdinot. Bet ticu, ka atnāk pie tā, kurš ir gatavs cīnīties.

* Vēlme dzīvot – spēcīgākais dzinulis, kas palīdz saņemties. Tikai dzīvībai ir nozīme, nekam citam.

* Apzinies savu spēku un tici tam, tā jau ir puse no uzvaras!

* Brīžos, kad šķita, ka ir ļoti slikti, palīdzēja vārdi “Arī tas pāries!”, kas bijuši iegravēti ķēniņa Zālamana gredzenā.

* Kā dzīvot pēc tam? Ar prieku. Ar mīlestību pret visu un visiem.

* Ja nesaproti, kā palīdzēt slimniekam, vienkārši esi blakus. Palīdzi fiziski, ja nepieciešams, jo ķīmija atņem daudz spēka. Stiprini ar labām domām.

Par Ievu uzzināju, lasot Līgas Andžānes blogu. Līga ir jauna sieviete, izslimojusi krūts vēzi un par šo tematu ir gatava dalīties ar sabiedrību. Viņa pamanījusi Ievas rakstīto Instagram aplikācijā internetā, nojautusi, ka abām ir viena slimība. Sākusies sarakste.

“Mūs vieno īsi mati, koši sarkanas lūpas un skaistas kleitas. Tas ir kā zīmols daudzām, kas pārcietušas ļaundabīgo audzēju. Ja nav matu, lai ir lūpas!” pasmaida Ieva.

Tikpat košas lūpas ir Sofijai van der Stapai no Nīderlandes, kura par savu dzīvi uzrakstījusi grāmatu Meitene ar deviņām parūkām.

Neilgu laiku pēc sarunas ar Ievu saņemu viņas vēstulīti: “Šī grāmata ir līdz asarām patiesa, spēcīga un skaista! Tā māca, kā cīnīties. Pirmās 20 lappuses lasot, gan visu laiku raudāju, atcerējos sevi… Sofija lieliski atklāj vēža otru pusi – tas dod iespēju iemīlēt dzīvi. Tā ir arī mana galvenā atziņa pēc pārciestās slimības.”

 

Kā var uzzināt, ka esi saslimis ar vēzi? Kādas bija slimības izpausmes?

Man kopš bērnības bijusi vāja imūnsistēma. Ja kāds vīruss klīda apkārt, tas drīz vien kļuva par manējo. Bieži saaukstējos, mocīja klepus. Kuldīgas ārsti teica, ka tur neko nevarot darīt. Biju pieradusi. Skolas laikā slimoju arī ar bronhiālo astmu, zināju, kā ir, kad trūkst elpas. Laikam tāpēc nebrīnījos, ka fiziskas piepūles laikā sāku aizelsties. Māca milzīgs nogurums, nevarēju aizmigt. Naktī neciešami svīdu. Aizbildinājos ar lielo slodzi darbā, stresu un vasaras karstumu.

Kādu rītu gandrīz nevarēju izkāpt no gultas – vājums, smagums. Par spīti nespēkam devos uz darbu. Pusdienlaikā kolēģe man uz kakla ievēroja biedējoši lielu bumbuli, iezilganu veidojumu. Nobijos, skrēju pie ārsta.

Nonācu Infektoloģijas centrā. Pirmo reizi mūžā biju slimnīcā! Dakteri domāja, ka man ir infekcija. Veica arī biopsiju – no limfmezgla audiem noknieba gabaliņu. Nezināju, ka šādi tiek meklētas vēža šūnas. Tomēr biopsija neizdevās kvalitatīva. Izrakstīšanas dokumentā bija teikts: iespējama limfoma. Es nezināju, kas tas ir, un neviens neko nepaskaidroja. Ārsti teica, ka viss ir kārtībā, vien piebilda: ja gribat, varat aiziet pie hematologa.

Intuīcija sacīja priekšā – nav kārtībā! Meklēju gūglē, ko šī diagnoze nozīmē. Tad sākās panika un nebeidzamas asaras. Es nomiršu, bet man ir tikai 26 gadi! Neko dzīvē neesmu paspējusi! Vissāpīgāk bija domāt, kā tuvie cilvēki dzīvos bez manis.

Lai tiktu pie hematologa par valsts finansējumu, rindā jāgaida divarpus mēnešu. Tik ilgi mocīties neziņā šķita šausmīgi. Par pilnu samaksu – pēc divām nedēļām. Protams, samaksāju, taču zinu, ka milzum daudz cilvēku to nevar atļauties.

Hematologs uzreiz nosūtīja uz biopsiju. Diagnoze – Hodžkina limfoma. Tas nozīmē, ka limfocīti zaudē savu normālo funkciju, kļūst ļaundabīgi, sāk nekontrolēti vairoties un izplatīties organismā. Bumbulītis uz kakla ir vien ārēji redzamais, bet lielais ļaunums – limfātiskās sistēmas audzējs – ieperinājies videnē aiz krūšu kaula. To nevar izoperēt, palīdzēt var vienīgi ķīmijterapija, ja vajag – staru terapija.

Raudot zvanīju mammai: “Mammu, man ir vēzis!” Taču būtībā jutos atvieglota, jo beidzot zināju, kas man kait, un sapratu – atpakaļceļa nav, jācīnās. Vienmēr esmu bijusi spītīga, un arī šoreiz nepadošos!

Piektdien uzzināju biopsijas rezultātus un jau pirmdien iestājos slimnīcā uz ķīmijterapiju.

  1. Trīs nedēļas pirms 26. dzimšanas dienas
  2. Vai bija priekšstats, kas ir vēz
  3. Tādā darbā taču ir tikai labas u
  4. Vai bija jāievēro arī kādas pārm
  5. Vai Latvijā to nav iespējams izd

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Es ieteiktu beigt tiražēt viedokli par dārgajiem ārstiem. Konsultācija pie augsta līmeņa daktera valsts labākajās slimnīcās maksā TIKAI 20 eiro. Jeb piecas ar “ķīmiju” pārbarotas redīsu buntītes…

  2. Ieviņ, Tu esi laba un gudra meitene. Tev dzīvē viss būs labi!

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+