Latvijā

Bondars: Esam gatavi atbalstīt Nacionālās apvienības premjeru 16


Mārtiņš Bondars
Mārtiņš Bondars
Foto – Timurs Subhankulovs

Latvijas Reģionu apvienībai pavērusies iespēja nokļūt valdošajā koalīcijā, bet kas no tā mainīsies? Kādā valdībā sevi redz līdzšinējie opozicionāri? Saruna ar LRA valdes priekšsēdētāju MĀRTIŅU BONDARU.

 

– Latvijas Reģionu apvienība nav slēpusi vēlmi iesaistīties nākamajā valdībā. Kādu būtisku pienesumu jūs varat dot?

– Mūsu prioritātes nav mainījušās kopš 12. Saeimas vēlēšanām, un mūsu apņemšanās ir ierakstītas 4000 zīmju programmā. Tās plašāk varētu iedalīt četros blokos: nacionālās drošības jautājumi, tautsaimniecības attīstība, demogrāfija un reģionālā politika.

– Uz visiem valdības amatiem jūs diez vai varēsiet pretendēt, nāksies izvēlēties kādu prioritāti.

– Mēs raudzīsimies, lai nākamās valdības deklarācijā būtu pārstāvēti visi šie virzieni. Kā tiks dalīta atbildība, tas jau lielā mērā būs atkarīgs no tās personas, kurai Valsts prezidents uzticēs veidot Ministru kabinetu. Šis kandidāts vai kandidāte tad arī novērtēs mūsu spējas un izteiks piedāvājumu. Domāju, ka mums ir pietiekamas kompetences dažādām jomām, kuras pieminēju, pieskaroties mūsu programmai. Kā politiskajam spēkam, kas pārstāv reģionus, mums noteikti būtu interese par Vides un reģionālās attīstības ministriju, par Satiksmes ministriju, kas tāpat ir saistīta ar novadu attīstību. Arī par Finanšu ministriju, kas nosaka nodokļu politiku, jo pašreiz tā ir pelnījusi daudz kritikas. Zinu, ka mēs varētu uzņemties atbildību arī par nacionālās drošības jautājumu ministrijām. Kopumā LRA ir gatava nākt ar savu pienesumu visos iepriekšminētajos jautājumos.

– Kā opozīcijas pārstāvis daudz esat kritizējis Laimdotas Straujumas valdības darbu. Tomēr vai iemesls valdības krišanai tiešām ir tās nepadarītie darbi vai drīzāk politiskās intrigas “Vienotības” iekšienē, par ko pēdējā laikā tik daudz runāts?

– Man ir pilnīgi skaidrs, kāpēc krita valdība – tā bija mazspējīga un haotiska savā darbībā.

– Un kāpēc, jūsuprāt, tā tāda bija? Tā ir Straujumas vaina?

– Viss sākas ar spēju vadīt valdību. Tā nav tikai Straujumas vaina. Viņa pati sevi neizvirzīja, to izdarīja konkrēta partija un politiķi. Kad Straujuma pirmo reizi kļuva par Ministru prezidenti 2014. gada janvārī, viņai pat nebija vēlētāju dota mandāta un viņa nenāca no politiskas vides. Viņas spējas būt par politiķi nebija pārbaudītas. Protams, kad pēc 12. Saeimas vēlēšanām viņa atkārtoti uzņēmās veidot valdību, arī Straujumas personīgā atbildība būtiski pieauga.

– Ja jau uzskatāt, ka par neveiksmīgo valdības darbu atbildīga “Vienotība”, tad paskaidrojiet – kāpēc jūs tik atsaucīgi uzņēmāt ideju par Solvitu Āboltiņu kā nākamo valdības vadītāju?

– Šķiet, ka te ir kāds pārpratums, mēs, LRA, neesam atbalstījuši Āboltiņu kā valdības vadītāju. Oficiāli vienīgais Reģionu apvienības atbalstītais premjera kandidāts joprojām ir Mārtiņš Bondars. Tajā pašā laikā mums bija tikšanās ar Nacionālo apvienību, un mēs aicinājām NA uzņemties atbildību par valsti, izvirzot savu premjera kandidātu. Manā skatījumā NA ir ļoti labs premjera kandidāts, kurš pirms vēlēšanām pārstāvēja partiju premjera kandidātu debatēs, – tas ir Roberts Zīle. Mēs būtu gatavi viņu atbalstīt, un tādā gadījumā tas jau būtu divu partiju bloks, kuram Saeimā ir 24 deputātu balsis. Tas ir vairāk nekā “Vienotībai” un vairāk nekā Zaļo un zemnieku savienībai, ja šie politiskie spēki virzītu savus kandidātus. Domāju, ka arī “Vienotība”, kuras lielākā daļa paudusi atbalstu Nacionālās apvienības līdzdalībai koalīcijā, varētu atbalstīt Zīles kungu. Tas nozīmētu, ka koalīcijas pamatu veidotu politiskie spēki, kuriem ir ļoti skaidra pozīcija nacionālās drošības jautājumos, kā arī pieaicinot valdībā ZZS.

– Ko Nacionālā apvienība jums atbildēja? Ideja par šādu kopīgu bloku pazibēja jau pēc Saeimas vēlēšanām, bet tikpat ātri arī pazuda.

– Mēs gaidām atbildi. Tagad ir Ziemassvētku laiks, viņiem ir iespēja padomāt par šo priekšlikumu.

– Lai ietu kopā, vispirms ir jātiek skaidrībā par līdzšinējām attiecībām. Jums taču bija pretenzijas pret NA pārstāvi Ināru Mūrnieci Saeimas priekšsēdētājas amatā.

– Tiekoties mēs šo jautājumu izrunājām un nolikām malā, lai tas netraucētu mūsu iespējamajai sadarbībai, ja NA izlems uzņemties atbildību par valsti.

– Tad kā jūs komentēsiet jūsu nu jau bijušā frakcijas biedra Artusa Kaimiņa teikto, ka “Latvijas Reģionu apvienības frakcijas vadība šobrīd ir kļuvusi par Solvitas Āboltiņas dedzīgākajiem atbalstītājiem”?

– Kaimiņa kungs daudz filmē, un tad jau viņam noteikti ir kāds ieraksts, kur šī “dedzīgā atbalstīšana” ir redzama. Viņš to varētu parādīt. Tad vismaz būtu pamats par ko runāt, citādi man grūti spriest, ko viņš domājis.

Jā, LRA vienmēr ir atbalstījusi principu, ka par premjera kandidātu vajadzētu būt cilvēkam, kurš bijis starp premjera kandidātiem pirmsvēlēšanu debatēs, vai arī partijas vadītājam. Un šim kritērijam Āboltiņas kundze tiešām atbilst. Bet tas ir par principu, nevis konkrētu personu. Principa ievērošana nenozīmē atbalstu konkrētai personai. Ja vēlētājs balso par kādu partiju, viņš rēķinās, ka tieši nosauktais kandidāts būs tas, kurš realizēs partijas programmu un pārstāvēs tās vērtības. Kurš cits vēl labāk simbolizē partiju, ja ne partijas priekšsēdētājs vai premjera kandidāts?! Citādi iznāk, ka partija premjera kandidātu izvelk kā trusīti no cepures. Piemēram, tagad kā ZZS kandidāts tiek minēts Māris Kučinskis. Ja viņš pirms vēlēšanām būtu piedalījies premjerministru debatēs, kāds žurnālists vai oponents noteikti pajautātu, vai viņš, būdams Saeimas deputāts, arī šodien tāpat kā 2011. gada 26. maijā balsotu pret atļauju KNAB veikt kratīšanu deputāta Šlesera dzīvoklī. Kā zināms, šis balsojums bija iemesls, kāpēc Valsts prezidents Valdis Zatlers atlaida 10. Saeimu. Un tas nebūtu vienīgais jautājums, kas varētu interesēt vēlētājus, pirms izdarīt izvēli par labu vienai vai otrai partijai.

– Varbūt jārīko jaunas premjera kandidātu debates? Gada laikā noteikti ir radušies daudzi jauni jautājumi.

– Es neesmu pret. Atbalstu konkurenci. Protams, ir jauni jautājumi, kas pirms gada nebija tik aktuāli, piemēram, pavisam citu nozīmi ieguvis bēgļu jautājums, saasinājušies terorisma jautājumi. Tajā pašā laikā būtu dīvaini, ja būtu mainījušās vērtības…

– Tas jau vairāk ir jautājums partijām.

– Latvijā ir tā, ka vienā partijā var būt gan labēji, gan ļoti kreisi politiķi. Tātad no vienas partijas var nākt arī premjera kandidāti ar pavisam atšķirīgiem uzskatiem un izpratni par vērtībām. Piemēram, pirms vēlēšanām tās pārsvarā pozicionējās kā labējas un iestājās pret nodokļu paaugstināšanu, taču šobrīd Saeimā tikai LRA viena pati neatbalsta nodokļu palielināšanu.

– Kad nonāksiet valdībā, droši vien arī sāksiet atbalstīt. Jo vajadzību daudz, bet naudas, lai tās apmierinātu, pietrūkst.

– Es tā neuzskatu. Apskatīsimies konkrētu piemēru. Straujumas valdība ieviesa solidaritātes nodokli – it kā lai apliktu tos, kuri Latvijā pelna lielas algas. Bet vai tiešām nevienlīdzības mazināšanu iespējams panākt, kādam kaut ko atņemot, bet nevienam neko neiedodot? Nupat runāju ar uzņēmēju un pašvaldību vadītāju, kuri stāstīja, ka Latvijas iedzīvotāji savus uzņēmumus arvien biežāk izvēlas reģistrēt Igaunijā un tur saņemt algas. Vai tas nāk par labu Latvijas budžetam? Man ir apnicis skatīties, kā pa Rīgu braukā auto ar Igaunijas numurzīmēm, no kurām kāpj ārā Latvijas pilsoņi – tās ir sekas aplamajām auto nodevām, kuras valdība ieviesusi. LRA ir bijuši priekšlikumi, kā valsts varētu ietaupīt – sākot ar lieku valsts institūciju likvidēšanu. Piemēram, Pārresoru koordinācijas centrs – 800 tūkstoši eiro – nav maza nauda. Iekšējās drošības birojs – četri miljoni, un tā tālāk.

– Ko jūs nodarījāt Artusam Kaimiņam, ka viņš ar skaļu paziņojumu nolēmis izstāties no frakcijas?

– Neko neesam nodarījuši. Kaimiņš trešdien frakcijas sēdē nolika uz galda iesniegumu. Tā bija viņa izvēle.

– Kāpēc jūs viņu neņēmāt līdzi uz valdības veidošanas sarunām pie Valsts prezidenta?

– Latvijas Reģionu apvienības pārstāvju sapulce nolēma, ka apvienību sarunās pārstāvēs divu LRA veidojošo partiju priekšsēdētāji, Saeimas frakcijas vadītājs un LRA valdes priekšsēdētājs.

– Tomēr ir kāds būtisks rādītājs – vēlēšanu rezultāti. Kaimiņam vēlēšanās bija 17 455 plusu, tas ir daudz vairāk nekā jebkuram citam LRA kandidātam, un ļoti ticams, ka bez viņa jūs nemaz nebūtu pārstāvēti Saeimā. Viņš ir populārākais.

– Bija… Neviens no astoņiem deputātiem individuāli nevarētu būt pārstāvēts Saeimā. Viņi visi, ieskaitot mani, ir parlamentā tikai tāpēc, ka kandidēja no LRA saraksta. Vēlēšanās piedalās politiskas organizācijas, nevis indivīdi. Un arī uz sarunām pie prezidenta tiek aicinātas organizācijas, nevis indivīdi. Savulaik Valsts prezidents An­dris Bērziņš uz tikšanos aicināja visu frakciju, taču šoreiz man piezvanīja Prezidenta kancelejas vadītājs, kurš pateica, ka aicina uz sarunām trīs vai četrus LRA pārstāvjus. Mēs izlēmām, kuri ies, un tam ir skaidrs pamatojums.

– Jūs īpaši nepārdzīvojat Kaimiņa aiziešanu?

– Pārdzīvot – tas nav īstais vārds. Politika ir komandas darbs, un, ja kāds nevēlas piedalīties šajā komandā, tā ir viņa izvēle.

– Savā paziņojumā viņš izteicis jums vairākus pārmetumus. Tajā skaitā šādu: “Apvienības partijas pārstāv pretējas ideoloģijas, un dažkārt liekas, ka tās vieno biedru neapmierinātība un atsevišķu politiķu karjeras ambīcijas.”

– LRA 4000 zīmju programmu ir parakstījuši 116 deputāta kandidāti no ļoti plaša partiju spektra. Pirms vēlēšanām Latvijā bija daudz satraukuma, ka Latvijas partiju vide ir ļoti sadrumstalota un sašķelta, un 2014. gada pavasarī un vasarā mēs pielikām lielas pūles, lai daļu no šīm partijām apvienotu zem vienas programmas.

– Vai tas atrisina ideoloģiskās atšķirības? Arī “Vienotība” savulaik izveidojās, apvienojoties vairākām partijām, taču tagad vērojam iekšējus konfliktus.

– Protams, arī mums nākas saskarties ar ideoloģiskajām atšķirībām. Piemēram, tajā pašā bēgļu jautājumā ir diametrāli pretēji viedokļi. Taču mēs spējam apsēsties pie galda un izrunāt šos jautājumus, kamēr nonākam pie pozīcijas, kuru var atbalstīt lielākais vairums.

– Ja runājam par bēgļu jautājumu, sākumā jums bija diezgan stingra pozīcija, bet vēlāk tā kļuva ļoti līdzīga “Vienotības” nostājai. Es citēšu, ko intervijā “Latvijas Avīzei” septembra sākumā teica sociologs Aigars Freimanis: “Bondars Saeimā uzstājās ar ugunīgu runu par bēgļu jautājumu, un tas tika diezgan plaši atspoguļots medijos. Viņš noteikti runāja tās sabiedrības daļas vārdā, kas ir kritiski noskaņota, un LRA reitings uzreiz strauji pieauga. Tā ir indikācija, kas teic, ka partijai ir iespējas izmantot šo tēmu, gatavojoties nākamajām vēlēšanām.” Kāpēc mainījāt pozīciju?

– Bēgļu jautājums tomēr ir jādala vairākās daļās. Vasaras sākumā Straujuma teica, ka Latvija neuzņems nevienu bēgli. Brīdi vēlāk, ka uzņems 250, un tā šis skaitlis mainījās vēl vairākas reizes. Mēs pieprasījām, lai valdība nāktu ar skaidru un saprotamu skaidrojumu un rīcības programmu. Starp citu, bēgļu jautājums bija labs piemērs, kas raksturoja valdības haotisko darbību. Plāna nebija, informācija tika slēpta, un ministrijas nesaprata, ko tās dara. Mēs vēlējāmies, lai valdības vadītāja nāk uz Saeimu un atskaitās. Pirmkārt, lai paskaidro, kāpēc viņa tik strauji mainījusi viedokli. Otrkārt, lai informē, kāds ir rīcības plāns un kā tiks novērsti riski, kas saistīti ar bēgļu uzņemšanu.

– Sabiedrība jūs nepareizi saprata un domāja, ka šie jautājumi ir kā iebildumi pret bēgļiem.

– Nezinu, vai nepareizi saprata. Es tikai par saviem vārdiem varu atbildēt. Mēs arī šodien neesam ne par, ne pret bēgļu uzņemšanu. Mēs esam pret to, ka Latvija pasaka “nē” mūsu sabiedrotajiem Eiropā, kuri lūdz mūsu palīdzību. Sabiedrotie palīdz mums jautājumos, kas skar mūsu drošību un vitālās izdzīvošanas intereses. Es negribētu, ka tas tiek uzlikts uz jautājuma zīmes.

– Bet cik tālu mums būtu jāpiekāpjas sabiedroto interesēm? Tas būs arī viens no jautājumiem nākamās valdības veidošanas procesā.

– Kad uzmanības centrā bija Grieķijas parādu krīze, grieķi sākotnēji bija kategoriski pret taupības režīmu. Tad viņiem bija jāatbild uz jautājumu: “Jūs esat par vai pret eiro?” Grieķi atbildēja, ka viņi, protams, ir par eiro. Un tad viņiem uzdeva vēl vienu jautājumu: “Jūs vairāk esat pret taupību vai vairāk par eiro?” Jo tāda ir izvēle, un abas apstiprinošas atbildes vienlaikus nevar būt. Un grieķi izlēma, ka eiro tomēr viņiem ir svarīgāks… Patiesībā arī mums ir līdzīga izvēle – ­mēs esam vairāk pret bēgļiem vai vairāk par to, ka Latvijas drošības problēmas mums turpmāk būs jārisina vienatnē? Tāpēc, diskutējot par bēgļu jautājumiem, ir jārunā plašāk – piemēram, kā tiks nostiprināta Eiropas Savienības ārējā robeža. Tas attiecas arī uz mums. Līdz šim valdība strādājusi ugunsdzēsēju režīmā – ja kaut kas notiek, tad brauc un dzēš, ja ne, tad neko nedara. Kamēr mums pāri robežai nenāk bēgļu tūkstoši, tikmēr varam dzīvot mierīgi? LRA uzskata, ka tā nav pareiza pieeja.

– Vai redzat arī kādas maiņas nākamās valdības ārpolitikā? Piemēram, no Eiropas puses pēc laika, iespējams, aktualizēsies jautājums par sankciju atcelšanu pret Krieviju. Tāds noskaņojums ir vērojams daļā vadošu ES valstu. Vai mums arī šajā jautājumā jāpieņem tas, ko vēlas partneri?

– Tas jau būs atkarīgs no Krievijas politikas Ukrainā un tā, vai tiks ievērota Minskas vienošanās. Sankcijas pēc būtības ir Ukrainas jautājums, un Eiropas kompetento iestāžu ziņojumi to ļaus izvērtēt.

– Ne tikai, arī ekonomiskās intereses spēlē savu lomu.

– Nedomāju, ka sankcijas varētu atcelt, jābūt pierādījumiem, ka Krievija ir mainījusi savu agresīvo rīcību. Protams, jākritizē Latvijas ārpolitika, ka tā ne vienmēr bijusi konsekventa. Kaut vai runājot par melno sarakstu un personām, kurām liegta iebraukšana Latvijā. Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs neļauj iebraukt Krievijas dziedātājiem, tajā pašā laikā te varēja brīvi iebraukt Krievijas dzelzceļa vadītājs Vladimirs Jakuņins, kurš bija viens no tuvākajiem Krievijas prezidenta līdzgaitniekiem. Ja runājam par LRA pozīciju attiecībās ar Krieviju un kopumā ārpolitiku, tad tā ir balstīta vienkāršā principā – nacionālās drošības jautājumi stāv pāri visam.

LA.lv