×
Mobilā versija
Brīdinājums +15°C
Viktors, Nils
Otrdiena, 19. jūnijs, 2018
25. februāris, 2018
Drukāt

Dvēseles striptīzs uz skatuves

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Dana Bjorka

Pagājis pusotrs mēnesis, kopš M. Čehova Rīgas Krievu teātra (RKT) direktores amatā ir DANA BJORKA, kas agrāk bija zināma kā aktrise Dana Čerņecova. 2011. gadā “Spēlmaņu naktī” viņa tika titulēta kā gada jaunā skatuves māksliniece par lomām izrādēs “Graņonka”‘ un “Ziema”. Direktore turpina spēlēt astoņās iepriekš iestudētās izrādēs, bet no jaunām lomām pagaidām atteikusies. Sestdien, 24. februārī, RKT pirmizrādi piedzīvoja iestudējums “Maģijas atslēgas”, kas iekļauts Latvijas simtgades programmā.

Dzirdot jūsu uzvārdu, pirmā asociācija gluži nevilšus saistās ar islandiešu dziedātāju, kurai mamma un tētis ielika vārdu Bjorka.

D. Bjorka: Bjorka ir viens no populārākajiem skandināvu uzvārdiem – nozīmē bērzs. Mans vīrs Igors Bjorks kopš bērnības auga ar sava tēva patēva uzvārdu, ar kuru nespēja sadzīvot. Jau apzinātā vecumā viņš uzzināja par savas dzimtas īstajām saknēm, tika celta augšā ģimenes vēsture. Piecus gadus Igors bija nodzīvojis Norvēģijā un izveidojis tur savu biznesu. Visi norvēģi viņu uztvēra kā savējo, pat neticēja, ka Igors nav norvēģis un nav dzimis Oslo, jo triju gadu laikā pilnīgi apguva norvēģu valodu. Es biju tā, kuras dēļ viņš atgriezās Latvijā. Taču, sajutis savu etnisko piederību Skandināvijai – skandināvu asinis viņam ir no mammas vectēva un mammas mammas uzvārds jaunībā bija Bērzs –, Igors nolēma pie tā atgriezties. Tikai – norvēģu valodā. Iesniedza dokumentus, un viņa lūgums tika apstiprināts.

Liela daļa sabiedrības jūs, protams, atceras kā aktrisi Danu Čerņecovu. Vai visu mūžu esat vēlējusies būt aktrise?

Kopš bērnības. Esmu augusi un dzīvojusi Jelgavā. Bet visas brīvdienas pavadīju Rīgā pie omas, kura, būdama vairāku kultūras namu direktore Jēkabpilī, Jelgavā un Rīgā, visu savu mūžu atdevusi Latvijas kultūrai. Mums bija izstrādāts kultūras norišu apmeklējumu plāns pēc pilnas programmas – muzeji, koncerti, teātri, cirks, izstādes. Pa diviem sarīkojumiem dienā. Reizēm omai lūdzu, varbūt no kaut kā atteiksimies, jo visu kultūras piedāvājumu daudzveidību uzņemt sevī tomēr ir nopietns darbs, bet viņa nekā. Jo tāds nu bija mūsu ģimenes standarts. Un Krievu teātris bija tas, kurā piecu gadu vecumā skatījos Rūdolfa Blaumaņa “Trīnes grēkus”. Galveno lomu spēlēja Irina Jegorova, jo­projām mūsu teātra aktrise, īsta dāma, ģeniāla skatuves māksliniece. Starpbrīdī, kad ar omu sēdējām un ēdām sviestmaizes, ko viņa vienmēr ņēma līdzi, teicu – kad izaugšu, būšu “tāpat kā viņi”. Bet kas ir tie “viņi” uz skatuves? Aktieri, paskaidroja oma. Tātad – būšu aktrise, teicu. Un netiku atkāpusies no savas domas ne mirkli gadu garumā.

Tad kam jānotiek, lai jūs, turklāt par lomām izrādēs “Graņonka” un “Ziema” 2011. gadā vēl saņēmusi “Spēlmaņu nakts” balvu kā gada labākā jaunā skatuves māksliniece, izšķirtos kļūt par teātra direktori?

Dzīvei jānotiek. Man ir vairākas izglītības, esmu gan producente, gan aktrise, gan amatieru teātra režisore. Jau 2011. gadā, kad pabeidzu kultūras menedžmentu Kultūras akadēmijā, nodibināju savu skatuves mākslas producentu fondu, kas jau astoņus gadus veiksmīgi darbojas kā mūsu valsts, tā ārzemju kultūras projektu organizēšanā. Tie bija mani kolēģi un arī iepriekšējais teātra direktors Eduards Cehovals, kurš manī saskatīja potenciālo teātra direktori. Viņš ieminējās – varbūt tu vēlētos pēc manis šo amatu uzņemties?

Kāds bija jūsu pats pirmais darbs jaunajā amatā?

Kad 8. janvārī ienācu direktora kabinetā, te daudz kas bija citādi. Eduarda Cehovala aura bija tik spēcīga, un es vienmēr viņu tiku uztvērusi kā savu direktoru, ka arī tagad nespēju tā vienkārši ienākt un apsēsties viņa vietā. Tādēļ vispirms mainīju vidi, pārkrāsoju sienas, pārbīdīju mēbeles, pārvietoju balvas, tā ienesot savu enerģētiku. Sāku ar to, ka pārlūkoju visu darbinieku līgumus, ar kādiem nosacījumiem kurš strādā, kādas kuram sāpes un problēmas. Tagad man ir daudz lielāka saprašana par mūsu teātri no iekšienes nekā pirmajā darba dienā.

Kādu redzat M. Čehova Rīgas Krievu teātra misiju?

Esam Rīgas Krievu teātris, kuram 2. oktobrī apritēs 135 gadi. Vecākais krievu teātris ārpus Krievijas un vecākais teātris Latvijā. Un kā tādam mums pienākas nodot tālāk krievu aktieru skolu un krievu teātra tradīcijas, vēsturi un stilistiku. Bet otrs spārns mūsu attīstībā būs saistīts ar skatu jauniešu auditorijā un mūsdienīgā cilvēkā, kam piedāvāsim Eiropas teātra stilistikas izrādes, kādas mīl latviešu skatītājs, īpaši latviešu jaunatne, kura pagaidām krievu teātri neapmeklē tik bieži, kā mums gribētos. Un te nav runa tikai par valodas barjeru. Kaut kopumā apmēram 40 procenti mūsu auditorijas ir latvieši. Jau līdz šīs sezonas beigām iedarbināsim eksperimentālo jeb mazo skatuvi. Līdz jūnija sākumam tajā būs trīs pirmizrādes, divas domātas tieši jauniešiem un bērniem. Savukārt uz Lielās skatuves debitēs Uldis Tīrons, iestudējot 20. gs. sākuma krievu režisora un dzejnieka Aleksandra Vedenska lugu “Eglīte pie Ivanoviem”.

Par kurām no teātrī līdz šim radītajām izrādēm esat lepna un kuru, ja būtu zinājusi rezultātu, varbūt neļautu iestudēt?

Uz otro jautājumu, protams, neatbildēšu, jo tas nebūtu ētiski. Bet esmu lepna par vienu no Elmāra Seņkova pēdējā laikā iestudētajām izrādēm – “Krietnais cilvēks no Sečuānas”. Tajā ir lielisks Jekaterinas Frolovas aktierveikums, uzskatu, ka viņa bija pelnījusi būt vismaz nominēta kā gada labākā aktrise. Tādēļ šī gada “Spēlmaņu nakts” kontekstā biju solidāra ar cilvēkiem, kuri bija ar daudz ko neapmierināti. Šī izrāde tā kā palauza skatītāju, īpaši krievu auditoriju. Tie, kas paliek līdz iestudējuma beigām, ceļas kājās un kliedz “bravo”. Un es kā direktore daru visu, lai zāle būtu piepildīta.

Ko gan direktors šajā ziņā var darīt…

Veicināt sarunu ar skatītāju. Nevis tikai pārdot biļetes, bet mēģināt iepriekš izskaidrot piedāvātā iestudējuma būtību. Un otra mani ļoti iepriecinājusī izrāde bija “Karalis Līrs” ar Jakovu Rafalsonu un Gundaru Āboliņu galvenajās lomās.

Meklējat teātra māksliniecisko vadītāju…

Patlaban ir divi pretendenti, ar kuriem notiek pārrunas. Viens no viņiem – atklāšu mazu noslēpumu – ir latviešu tautības režisors. Ir vienošanās, ka līdz maija beigām mums jātiek skaidrībā, kurš tad īsti ieņems šo amatu. Abi pretendenti ir ļoti labi režisori, inteliģenti un patīkami cilvēki, mīlēti mūsu teātrī un sabiedrībā Latvijā, kā arī ārpus tās. Lai arī kurš no viņiem ieņemtu šo amatu, tā būs veiksme mūsu teātrim.

Kopš režisori iemesti brīvajā tirgū un nupat arī aktieri arvien vairāk nokļūst ārštatā, vai tas nav zināms risks teātriem zaudēt savu seju?

Daļēji tam varētu piekrist, bet viss saistīts ar finansēm. Kultūras akadēmija katru otro gadu izlaiž jaunu aktieru kursu, bet teātru ir tik, cik ir. Aktieru tirgus Latvijā ir ļoti liels, bet Krievu teātrī, starp citu, mazs. Mūsu trupā vairāk nekā trīsdesmit procenti skatuves mākslinieku ir pieaicināti no Krievijas. Tikai jaunieši, kuri pirms trim gadiem beidza tā dēvēto Igora Koņajeva kursu Kultūras akadēmijā, ir vietējie.

Kas liedz uzņemt latviešu aktierus?

Labi jāzina krievu valoda, bet tādu jauniešu Latvijā diemžēl ir maz. Kaut gan no mūsu teātra pēdējā “iesaukuma” seši – Pāvels Griškovs, Taņa Začeste, Anastasija Rekuta-Džordževiča, Jana Herbsta, Jana Ļisova un Arturs Trukšs – ir latvieši, bet – ar perfektu krievu valodu. Pati, piemēram, biju skolota kā Dailes teātra aktrise, pabeidzu Dailes teātra 9. studiju, ko vadīja Indra Roga un Mihails Gruzdovs. Mani kursabiedri ir Artūrs Dīcis, Dainis Grūbe, Kristaps Rasims, Gints Andžāns, Mārtiņš Počs, Ērika Eglija, Inita un Elīna Dzelmes. Kad 2009. gadā beidzu akadēmiju, valstī tikko bija iestājusies krīze. Un sākumā nevienu no mūsu kursa neuzņēma nevienā teātrī. Es biju vienīgā, kuru pieņēma Krievu teātris, jo tas bija vienīgais, kuram bija vietas štatā. Bet, akadēmiju beidzot, daudzi pasniedzēji – i Roga, i Gruzdovs, i Vītiņa, i Daudziņa un citi par mani pārdzīvoja – oi, Dana, kā būs, vai Daile tevi ņems akcenta dēļ. (Dana Bjorka runā perfektā latviešu valodā, bet intonācijas dēļ nekļūdīgi var pateikt, ka latviešu valoda viņai nav dzimtā. – V. K.). Dailes teātra režisors Džilindžers (šobrīd mākslinieciskais vadītājs) nāca uz mūsu eksāmeniem, skatījās, sacīja, Dana, laba meitene, laba aktrise, bet tas akcents, oi nē, skatītāji nepieņems… Es to ļoti labi atceros. Un, ja salīdzinām latviešu un krievu teātri, tad varu pateikt, ka krievu teātris ir daudz piekāpīgāks un pieņem aktierus arī ar akcentu.

Kāda, jūsuprāt, ir teātra sūtība kopumā?

Kultūras aspektā – publikas izglītošana vēsturē, kultūrā un mākslā. Te runa vairāk par jauno paaudzi, kura vairs nelasa tik daudz kā mana mamma, oma vai vecākā māsa. Biju šokā, uzzinot, ka daži latviešu jaunieši, piemēram, nezina, kas ir Puškins. Un tas izriet no tā, ka krievu literatūra, kas taču ir pasaules literatūra, skolās netiek pietiekami mācīta. Latviešu jaunatnei tas ir zaudējums. Teātris ir platforma visu vecumu, izglītības, identitātes un mentalitātes cilvēkiem gūt zināšanas un pieredzi. Teātris glabā tradīcijas, vēsturi un nodod to tālāk. Bet, runājot par cilvēcisko aspektu, man tuvākais ir Maskavas teātra un kino režisora, pedagoga Sergeja Golomazova – viņš nupat mūsu teātrī iestudēja izrādi “1900. Leģenda par pianistu” – sacītais: skatītājs nāk uz teātri, lai uz skatuves redzētu dvēselisku striptīzu. Varbūt, pašam neapzinoties, cilvēks vēlas noņemt ikdienā uzliktās sociālās maskas un redzēt uz skatuves cilvēkus bez tām, sajust kādu patiesību, ieraudzīt sevi un citus no malas, izdzīvot svešas sāpes, lai mācītos no tās izraisījušiem cēloņiem un lai tās nebūtu jāpiedzīvo pašiem. Lai, izejot no teātra, cilvēks dotos mājup ar kādu jaunu atklāsmi.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+